Savu rakstu varoņus ļoti reti saucu par gaišiem cilvēkiem, un nu šī iespēja ir radusies... Apbrīnojama cilvēciskas labestības, sirsnības, darba un talanta harmonija.
Viņi ir vieni no tiem maniem tuviem paziņām, ar kuriem nejauša tikšanās ir sudrabs, bet iespēja parunāties – zelts. Neesmu palaidis garām nevienu slaveno keramiķu Pauliņu darbu izstādi, bet ar neseno Valda jubileju gadījās misēklis. Tāds ir žurnālista liktenis -- ne vienmēr izdodas atsaukties visiem ielūgumiem. Toreiz vienojāmies, ka pie pirmās izdevības labošos. Un ilgi nebija jāgaida, jo lielā jubilejas izstāde no Krāslavas devās uz Rēzekni. Tā nav nejaušība, jo zilo ezeru zemes pilsētā Latgales sirdī mūsu jubilārs absolvējis Lietišķās mākslas vidusskolu. Cik daudz ziemu un vasaru jau pagājis, un šajā laikā ir pierādījies, ka laime ir tad, kad darbs un aizraušanās ir viens veselums.
Mūsu saruna notika „uz riteņiem” -- ceļā uz prezentāciju. Šoreiz pie stūres bija Olga, Valdis -- stāstnieka lomā. Trijatā ilgi mēģinājām atcerēties, kuro reizi rakstīšu par viņiem. Vienojāmies, ka ir bijušas vismaz piecas lielas publikācijas. Reportāžas no izstādēm, gadatirgiem, kā arī neskaitāmi stāsti par meistarklasēm, radošajām darbnīcām, par tikšanos ar kolēģiem keramiķiem. Šī ir trīskārša jubileja: Valdim apritējuši sešdesmit, ģimenei – 35, un pagājuši tieši pieci gadi, kopš slavenajam keramiķu zīmolam pievienojusies meita Līga. Bērnībā viņa ar entuziasmu mācījās mākslas skolā, kas, iespējams, noteica viņas karjeras izvēli. Tā nu, pārsteidzot daudzus, diplomēta fizioterapeite tagad sevi piesaka kā keramiķi otrajā paaudzē. Gēni uzvarēja, un, kad pasūtījumi seko cits citam, trim keramiķiem pie apdedzināšanas krāsns palīdz inženieris Svjatoslavs. Tiesa, Pauliņu znotam ir cits hobijs – viņš ir kalējs, bet Līga pašlaik auklē mazulīti Kati. Lai laimīgo māmiņu netraucētu, izstādes fotoportretu paņēmu no sava arhīva.
... Aizzib kilometri, asfalta lente vilina uz priekšu, un mēs jau kuro reizi atgriežamies pagātnē. Valda dzimtas ligzda ir pie Ezerniekiem, Ilzes ezera krastā. Valdis atzīstas, ka bez ūdens jūtas gluži kā bez gaisa. Un liktenis iegrozījās tā, ka keramiķa gaitas viņš sāka Latgales jūras krastā, bet turpina Daugavas lokos, kur satika savu vienīgo un neatkārtojamo Olgu. Arī Olgas saknes ir laukos, un ne bez lepnuma viņa sevi dēvē par kombulieti. Labi zināms pagasts, kura teritoriju rotā Sauleskalns, ko ieskauj skaisti ezeri. Un ko vien vērts ir dzimtā ciema nosaukums -- Kazanova!
Olgu ļoti labi atceros kā enerģisku un aktīvu skolnieci, bet Valdi -- kā topošo Krāslavas keramiķi. Abi atzīstas, ka joprojām glabā laikrakstu numurus ar manis uzņemtajām fotogrāfijām. Tāpat atceras mūsu pirmās iepazīšanās datumu – 1989. gada 25. februāris. Toreiz satikāmies atpūtas vakarā -- pie tējas galdiņa mūsu Kultūras namā. Pēc pāris mēnešiem diplomēta fizikas un matemātikas skolotāja pasūtīja pie jautrā meistara keramikas piemiņas medaļas izlaiduma klasei. Valdis toreiz nepaņēma ne santīma, bet pateica liktenīgo frāzi: "Būsi parādā visu atlikušo mūžu." Pēc pieciem mēnešiem viņi iesniedza pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā, tad aicināja viesus uz kāzām. Tā sākās un cits pēc cita aizzibēja laimīgi un rūpju pilni gadi. Savu kopdzīvi viņi sāka šaurā kaktiņā, bet ar skatu uz grāfu Plāteru pili. Tāpēc, ilgi nedomājot, nolēma tuvumā būvēt savu māju. Baļķus atveda no Valda tēva sētas. Atrast akmeņus būvniecībai mūspusē nav nekāda problēma, pamatus ielika četrrocīgi. Un uzreiz, ne tikai ar Dieva, bet arī ar cilvēku palīdzību, darbs sāka virzīties uz priekšu. Atdzīvinot pusaizmirstās latgaliešu talkas tradīcijas, iesaistījās draugi.
Strādāja vaiga sviedros tikai par sātīgām pusdienām un vakariņām. Tolaik ar naudu bija grūti, bet sagādāt būvmateriālus -- vēl grūtāk. Glāba naktīs saražotais „mājas konjaks”. Šķidrā valūta ir visdrošākā, bet arī visbīstamākā. Taču viss beidzās labi. Acis darba izbijās, bet rokas darīja. Jautāts, cik gadi pagāja būvdarbos, Valdis izplūda smieklos: “Ceļam un pārbūvējam līdz pat šai dienai.”
Visa draudzīgā pāra dzīve rit manā acu priekšā. Ļoti labi pazīstu Pauliņu tuvākos draugus. Ir pagājuši vairāk nekā trīs gadu desmiti, kopš jaunais ārsts Vjačeslavs Aprups iestājās topošo keramiķu pulciņā. Debija bija veiksmīga, taču laiks ieviesa savas korekcijas mūsu daktera radošajā augšupejā. Nomainījis podnieka ripu pret otu un audekliem, cienījamais ķirurgs pievienojās lielajai Krāslavas gleznotāju saimei un katrā jubilejā dāvina Valdim paša gleznotu portretu.
Starp citu, arī keramiķiem Pauliņiem ir hobijs -- makšķerēšana. Kas to būtu domājis, bet pagaidām azarta un veiksmes ziņā Olga ir vadībā. Vasarā Pauliņi bieži ciemojas savu tuvu draugu Valēriju Ļaksas un Ingas Goldbergas vasarnīcā. Zivīm bagātākā vieta ir upes posms Daugavā, ko sauc par Zabludku. Tieši šeit Olga uzstādīja ģimenes rekordu, ar spiningu noķerot vienpadsmit kilogramus smagu līdaku. Godīgi sakot, nav zināms, kā būtu beidzies Olgas un upes monstra duelis, ja ne stiprā dzimuma pārstāvja profesionāla palīdzība. Un, kad sākas sarunas par personiskām rekordtrofejām, Valdis min četrus kilogramus smagu breksi un asari, kurš, sverot ar bezmēnu, „pavilka” piecas mārciņas. Makšķerēšana ir nepārejoša aizraušanās, tāpēc galvenie rekordi vēl priekšā.
Tieši ceturtdaļgadsimtu Valdis vadīja mūsu mākslas skolu, kur mācīja keramiku. Tāpēc viņa audzēkņus nevar ne saskaitīt. Viņš ir pieteicis sevi arī kā fotomākslinieku, un es atceros personālizstādes, veiksmīgi papildinātas ar izstāžu fotogrāfijām. Pauliņu labākos darbus apbrīnoja Polijā, Zviedrijā, Lietuvā, Igaunijā un Baltkrievijā. Kā skaisti un vērtīgi suvenīri tie aizceļojuši no Latvijas uz visiem kontinentiem.
...Esam klāt. Rēzekne sagaida ar vēsu pavasara lietu, bet muzeja zālē -- neaprakstāms mājīgums. Savā mūžā esmu redzējis pulka keramikas izstāžu, bet šī... Itin visā jūtama īstu mākslinieku -- dizaineru roka. Neparasts interjers, lielisks apgaismojums, precīzi izvēlēta vieta katrai unikālo darinājumu grupai. Un cik sirsnīgus vārdus jubilāram un viņa sievai saka Latgales Kultūrvēstures muzeja Mākslas nodaļas vadītāja Inese Dundure... Arī citi runātāji neskopojas ar cildenām frāzēm.
Jau trīs gadu desmitus rūpīgi sekoju līdzi Pauliņu radošajai misijai, tāpēc skaidri zinu, ka pat ļoti lielās kolekcijās neredzēsiet divus līdzīgus eksponātus. Apbrīnojamais skaistums slēpj lielu darbu un radīšanas mokas. Svečtura izgatavošana dažreiz aizņem mēnesi. Radīt izcilus darbus ir Latgales amatnieku trio radošais kredo. Nav iespējams vārdos izteikt formu daudzveidību un krāsu burvību. Uzmanīgi aplūkojot izstādes eksponātus, jūs noteikti pārsteigs toņu siltums. Šeit ir viss Latgales skaistums -- pavasara pļavu zaļums, pieneņu saulainais dzeltenums, neaizmirstulīšu burvīgi zilais tonis un bagātīga brūnās krāsas gamma -- no baravikas cepurītes līdz apšu bekai. Nevar ne skatienu atraut... Melnās keramikas burvība ir atsevišķa tēma, atliksim to uz nākamo reizi.
Latgales keramiķu brālība man ir tuva tēma. Pastāvīgi izjūtu saskarsmes prieku izstādēs, esmu pabijis arī Pauliņu mājā -- darbnīcā. Podnieki ir jautri un dzīvespriecīgi ļaudis. Arī šoreiz prezentācijas viesis Juris Krompāns saprata, ka fotoreportieris satraucas, meklējot neparastu kadru. Tāpēc pēkšņi pasvieda gaisā, līdz pat griestiem, izstādes eksponātu, un es savu iespēju nepalaidu garām.
Tēja, kafija, iespaidu apmaiņa ievilkās. Laimīgi cilvēki, kā lai viņus neapskauž. Mājās atgriezāmies jau tumsā, un vairs ne trijatā, bet četratā. Blakus Olgai priekšējā sēdeklī lepni sēdēja tīrasiņu Bronza. Ļoti labi audzināts suns, izņēmuma kārtā tai ir atļauts atrasties izstāžu pasākumos Krāslavā. Pienācis laiks pabūt arī Rēzeknē, par prieku fotogrāfiem.
Kāda ir dzīves jēga? Dāvāt cilvēkiem prieku. Arī es pats, nodzīvojis līdz godājamam vecumam, lepojos ar uzkrāto bagātību -- bibliotēku, pāris simtiem izstāžu fotogrāfiju, bet visredzamākajā vietā -- keramikas izstrādājumu grupa no kādas darbnīcas. Jaunākais papildinājums ir sienas dekors ar uzrakstu “Cilvēcība iedvesmo”, ko man uzdāvināja pagājušā gada novembrī Dagdā. Nebiju slinks un saskaitīju -- tas ir desmitais Pauliņu veidotais māla maģijas šedevrs.
…Kad uz balta galdauta tiek nolikta grezna vāze, neparasti skaista krūze un tumši brūns šķīvis, tas nozīmē, ka mājā ir svētki!
