Daugavpilī tikai viesojos, taču, pavadot te mazliet vairāk laika nekā tas ierasts parastam tūrisma braucienam, cenšos kaut aiz astes galiņa, bet tomēr noķert arī kaut ko no pilsētas īstā gara, smaržas un garšas. Skaidrs, ka tāds vērotājs no malas un tik īsā laikā pat īsti nevar apjaust, kā dzīve rīt otrā lielākajā un dažādu strāvojumu dēļ, iespējams, arī pretrunīgākajā Latvijas pilsētā.
Daugavpils pārsteidz. Patīkami
Te neesmu pirmo reizi, savulaik, vēl padomju laikos, šajā pilsētā pavadīju arī ilgāku laiku, tāpēc kāds nekāds, bet priekšstats jau ir. Pēc neatkarības atjaunošanas -- jo gadu, jo labāks... Un ne tikai man tas tā. Pa šiem gadiem esmu sastapusi daudzus cilvēkus, kas atzīst – Daugavpils pārsteigusi un – absolūti pozitīvā nozīmē. Skaidrs, ka Cietokšņa atjaunošana un jo īpaši Rotko centra izveide pilsētu iecēla pasaules kultūras un attiecīgi arī tūrisma aprites saulītē. Latvijas mērogā atpazīstamas arī citas entuziastu un profesionāļu uzturētas izcilības saliņas – garīgās mūzikas festivāls „Sudraba zvani”, bijušajā bērnu dārzā iekārtotais zoodārzs, Skrošu rūpnīcas muzejs, Daugavpils Universitātes darbošanās zivju un kukaiņu izpētē. Visai Latvijai un tās kultūrai šīs augstskolas lielais devums ir arī labi sagatavotie dziedāšanas skolotāji un koru diriģenti. Šajā jomā savs vārds sakāms arī Staņislava Broka mūzikas vidusskolai... Un gan jau ir vēl, vēl un vēl. Lai arī dažs pētījums saka, ka te joprojām ir maz pilsoniskās sabiedrības vēstnešu, tas ir, īstu, nevis kādu pašvaldībai blakus esošu struktūru izveidotu nevalstisko organizāciju, nedēļas laikā izdevās pamanīt vairākas, tai skaitā ļoti atraktīvu jauniešu centru „New East” un aizrautīgu vietējo patriotu kopu „Cita Daugavpils”.
Ar nedēļu ir par maz, lai spriestu, vai un uz kuru pusi pilsētai ļāvis (vai arī varbūt liedzis) attīstīties tā sauktais Eigima un Elksniņa laiks, tāpēc šajā nelielajā rakstā piedāvāju tikai ieinteresēta vērotāja skatu no malas. Neslēpšu, arī rāmā vērojumā šad un tad sevi tomēr lika manīt arī profesijas niķi jeb žurnālista kritiski vaicājošā acs...
“Dittonā” teju kā Stambulā vai Dubaijā
Tā aizvadītajā svētdienā, jau pēc rīta dievkalpojuma, meklēju, kas tad pilsētas centra daļā ir iecienītākā vietējo pulcēšanas vieta. Protams, skaidrs, ka līdera gods, tālu aiz sevis atstājot citus konkurentus, pieder visas Latvijas mērogā labi zināmajam tirdzniecības klāsterim (tik apjomīgu vietu par centru saukt šķiet pārāk pieticīgi!) “Ditton”. Zinātāji teic, ka šāds lielveikalu -- maztirgotavu un zaļā jeb zemnieku tirgus apvienojums pieredzēts vien Stambulā vai Dubaijā. Arī piedāvājuma un cenas attiecības esot labākas nekā citviet Latvijā. Nezinu – nepateikšu, bet cilvēku gan tur bija daudz un, spriežot pēc stāvvietā novietoto automašīnu numuriem un apkārt dzirdamajām valodām, daudz iebraucēju no Lietuvas un arī angliski runājošu rietumnieku. Jā, dzirdamākā ir krievu valoda, bet... pagaidām nav gadījies sastapt nevienu, vismaz apkalpojošajā sfērā strādājošu, cilvēku, kas mani nesaprastu un necenstos runāt latviski... Arī garāmgājēji, kam nācās vairākkārt lūgt palīdzību, bija ļoti laipni un izpalīdzīgi, – ja neprata, kā pašiem šķita, pietiekami skaidri valsts valodā izteikties, tūdaļ meklēja kādu līdzās esošu izpalīgu. Iespējams, man pagaidām paveicies, bet nevienu rūcēju, “viss slikti” burkšķētāju un kareivīgi noskaņotu citādi domājošo sastapusi neesmu...
Skaisti, iespaidīgi, bet – kā uz pannas
Bet, atgriežoties pie pilsētnieku «skudru ceļiem», pamanīju, ka tie dodas arī bijušā pilsētas rūpniecības rajona Gajoka virzienā. Kur viņi – tur arī es... Spēju novērtēt, ka šīs pastaigu un atpūtas vietas izveidē ir ieguldīts ļoti daudz darba un vēl vairāk naudas. Pat varu iedomāties, ka arī vietējiem žurnālistiem te bijis gana daudz iespēju, lai pildītu savu publisko līdzekļu izmantošanas sargsuņa funkciju, bet es – baudīju... Baudīju skaisto skatu uz rāmi un mierīgi plūstošo Daugavu, Gajoka promenādes teicamo arhitektonisko risinājumu, laika zoba pagrauztos, taču ļoti fotogēniskos pamesto (vai tomēr nē?) rūpnīcu siluetus. Novērtēju sīkās arhitektūras formas – soliņus, trenažieru laukumiņu, ar mežvīteņiem apaugušos vides reklāmu rāmjus un tajos izstādītos Latvijā realizēto arhitektūras un dizaina industrijas darbu attēlus. Bet, tieši pētot izstādes darbus un redzot, cik izmisušu skatienu apkārt veras vecmāmiņa, kas pastaigā izvedusi mazuli ratiņos, pamanu, ka manī ieslēdzas žurnālista kritiskā acs. Visa promenāde vērsta uz Daugavu, uz dienvidiem, kas arī saprotams. Iespējams, ka rudens, ziemas un arī agra pavasara pastaigām šī ir silta un no vēja pasargāta vieta, bet... Bet vasarā un svelmē, kāda ir tagad, tā, maigi sakot, nav cilvēkam draudzīga – te nav itin nevienas vietas, kur rast kaut mazumiņu ēnas un atveldzēties. Un te es nedomāju tikai kādu arhitektonisku arku vai ko citu ēnu radošu. Manuprāt, tik iespaidīgā un uz degradētas vides sakopšanu un aktīvās atpūtas veicināšanu vērstā projektā varēja jau arī atrast vietu publiskai padzeršanās vietai – šķiet, ka tādi brīvkrāni līdzīgos publiskās infrastruktūras objektos šobrīd tiek ierīkoti standartā... Taču... -- gan jau daugavpiliešiem labāk zināms.
Slāvu kultūrai – svētki
Apmetusi pamatīgu loku ap Gajoku un neveiksmīgi cenšoties iekļūt šī rajoniņa mazajā vecticībnieku baznīciņā, atkal atgriezos pie sākotnējā mērķa – raudzīt, kur un kā svētdienā pēc, iespējams, tradicionālā baznīcas apmeklējuma laiku pavada daugavpilieši. Vismaz tie, kas nebauda Stropu peldvietas, nerakņājas mazdārziņos jeb, kā te dzirdēju sakām, nevergo dāčās. Tā nonācu Varšavas ielā. Un, jau stāvot pie Pilsudska vārdā nosauktās poļu ģimnāzijas, sadzirdēju daudzbalsīgas dziedāšanas skaņas. Turpat arī afiša, kas vēstīja, ka pilsētā notiek Slāvu kultūras dienas un ka divus ievērojamus notikumus – vietējās baltkrievu biedrības „Spadčina” 25 un ukraiņu biedrības „Mrija” 20 gadu jubilejas pasākumus – esmu jau palaidusi garām, jo tie izskanējuši jau piektdien un sestdien. Taču tūdaļ arī ar prieku secināju, ka visu vēl varu iespēt, jo turpat – Daugavpils Krievu kultūras centra pagalmā – sāksies Slāvu kultūras dienu apvienojošais koncerts, kurā uzstāsies gan vietējie, gan arī viesu kolektīvi. Jā, vēl varēja uzzināt, ka tradīcijai esot jau 30 gadu un to šobrīd atbalsta arī Latvijas Valsts Sabiedrības integrācijas fonds.
Daudz pārsteigumu
Pirmais pārsteigums – samērā nelielais pagalms, kas ar gana augstu mūri ir atdalīts no blakus cieši esošās daudzdzīvokļu mājas, mīlīgi un racionāli apdzīvots. Vietas pieticis gan, kā šķiet, krievu pasakās noskatītam bērnu stūrītim jeb koši izrakstītam namiņam ar visiem raksturīgajiem elementiem, patvāri ieskaitot. Turpat arī no lietus un svelmainas saules pasargāta neliela skatuve, deju laukums un sēdvietas vismaz 50 skatītājiem. Ēnu dod gan lielie koki, gan krūmu stādījumi, kairinošu smaržu rada nez kā te nonākušais Latvijas lauku sētām raksturīgais balto maijrozīšu krūms.
Par otru pārsteigumu bija parūpējušies... skatītāji. Viņu tiešām bija salīdzinoši daudz. Turklāt, kā varēja novērot, lielākā daļa nebija kāda kolektīva atbalstītāji vai viesu līdzbraucēji, kā tas nereti ir citos pašdarbnieku pasākumos. Jā, lielākā daļa – vecāka gadagājuma cilvēki, kam, spriežot pēc tā, cik ļoti viņi bija saposušies un aizrautīgi aplaudēja pēc katra priekšnesuma, šie tiešām bija nozīmīgi svētki.
Un trešais pārsteigums noteikti pienākas...valodai. Valsts valodas likums pasākumā tika ievērots perfekti! Arī pilsētas mēra vietnieks Aleksejs Vasiļjevs savu uzrunu, atklājot svētku noslēguma koncertu, teica ļoti labā latviešu valodā. Un dzimšanas dienā, kas Vasiļjevam bija iegadījusies tieši šajā dienā, klātesošie viņu sveica ar latvisko „Augstu laimi prieku!”.
Ukraina -- tikai priekšauta krāsās
Lielā mērā pārsteigums bija arī pats koncerts. Izrādās, ka gana daudz Latvijā ir slāvu folkloras ansambļu un dažu repertuārā ir ļoti interesantas un, iespējams, arī senas un autentiskas melodijas. Taču, atzīšos, ka mana sirds nu pieder vietējās poļu biedrības jeb Vienības nama Poļu kultūras centra bērnu un jauniešu ansamblim ”Kukulečka" (vadītāja Žanna Stankeviča). Aizrautīgi, pašapzinīgi, iznesīgi un ļoti priecīgi – kā šķita, tiešām lepni par savas tautas kultūras mantojumu – uzstājās poļu bērni! Un varēja vien pabrīnīties, kā viņiem tas izdodas – vienlīdz labi griezties straujā dejā un pa vidu vēl izdziedāt garu tautas dziesmu sarežģītos vārdus. Priekšnesums bija tik aizraujošs, ka būtu arī gribējies, lai kāds pastāsta, patulko, par ko tad poļu bērni tik lepni dzied.
Manu favorītu vidū noteikti bija arī jauniešu deju kolektīvs „Uzori" (vadītāja Arina Popova). Viņi cita starpā izpildīja arī latviešu tautas deju, par pamatu ņemot latviešu tautas dziesmu „Čigānam bij` sešas meitas”.
Vēl koncertā uzstājās Vienības nama Krievu kultūras centra radošie kolektīvi: vīru vokālais ansamblis ’’Vdohnovenije" (vadītāja Regīna Krukovska), koris "Maļinovij zvon" (diriģents un mākslinieciskais vadītājs Pāvels Gončarovs), folkloras ansamblis "Slavjanka" (vadītāja Jevgeņija Panova) un "Rusiči" (vadītāja Tatjana Zubkova) un bērnu kolektīvs “Russkije karagodi” (vadītāja Natālija Davidova). Senākās baltkrievu tautas dziesmas izpildīja Vienības nama Baltkrievu kultūras centra ansamblis "Spadčina" (vadītājs Sergejs Bratusevs). Viesus pārstāvēja Līvānu ansamblis "Razdoļje" (vadītāja Jeļena Borele), Rēzeknes "Harmonija" (vadītāja Olga Gaile) un vokālais ansamblis "Rjabinuška" un "Kaļinuška" (vadītāja Svetlana Stepanova) no Preiļiem.
Ukraina gan šajā Slāvu dienu koncertā pārstāvēta nebija. Tās vārdu pieminam nedzirdēju, taču pamanīju Ukrainas karoga krāsas – iešūtas Rēzeknes ansambļa dziedātājas priekšautā...
Vienu dienu Daugavpilī baudīja Ivonna Plaude
