Daugavpilī esošais piena pārstrādes uzņēmums AS „Latgales piens” ir dibināts 2001.gada 5.septembrī un nodarbina vairāk nekā 150 darbiniekus. Uzņēmumā no piena, ko piegādā Latgales zemnieku saimniecības, tiek ražoti kvalitatīvi pilnpiena produkti. 2005. gadā uzņēmumam tika izsniegts Valsts veterinārā dienesta pārtikas uzņēmuma atzīšanas apliecinājums, kas atļauj tā saražoto produkciju eksportēt uz Eiropas Savienības dalībvalstīm. Lai nodrošinātu augstu un nemainīgu produktu kvalitāti, kā arī pircējam nepieciešamo produkcijas daudzumu, uzņēmuma plāni saistās ar specializāciju. Šo plānu sasniegšanai uzņēmums ir iekļāvies AS „Preiļu siers” saistītajos uzņēmumos un fasē zem preču zīmēs „Latgale” AS „Preiļu siers” ražotos cietos sierus „Čedars”, glazētos sieriņus „Mazulis”, kā arī realizē AS „Krāslavas piens” ražoto sviestu. Lai noskaidrotu, kā šodien klājas piena pārstrādātājam, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu AS „Latgales piens” valdes priekšsēdētāju Valēriju Haritonovu.
* Kā šodien sokas piena pārstrādātājiem Latgalē?
- Kā jau jebkurā biznesā problēmu nezūdamības likums vienmēr ir spēkā. Viena no lielākajām problēmām ir saistīta ar produkta realizāciju. Katrs cilvēks veikala plauktos var redzēt, ka konkurence ir mežonīga, kā jau kapitālismam tas ir piederošs. Pircējiem no tā it kā vajadzētu vinnēt - jo lielāka konkurence, jo zemāka cena. Diemžēl valstī ienāk ļoti daudz ne Latvijas produktu.
Liela loma piena produktu noietā ir lielajiem tirdzniecības tīkliem. Mēs savās tirdzniecības vietās, mums Latvijā tādas ir 15, nekad nepārdosim tik daudz produktu, cik varam pārdot caur lielveikalu tīkliem. Visas lielveikalu ķēdes, lai piesaistītu pircēju, velk iekšā produktus no Lietuvas un Polijas, kas tiek uzskatītas par lielām pienu ražojošām valstīm, kā rezultātā mēs patērējam ļoti daudz svešu piena produktu.
Diemžēl Latvijā, ienākot lielajiem tīkliem, nav bijis nosacījuma, ka to plauktos ir jābūt noteiktam daudzumam vietējo ražotāju produkcijas. Par to jau ir runāts ne vienu vien reizi. Diemžēl rezultātu joprojām nav.
Otra liela problēma ir tā, ka sakarā ar skolu tīkla optimizāciju, ar slimnīcu optimizāciju, cilvēku skaita samazināšanos valstī, ar katru gadu paliek aizvien mazāk cilvēku, kam to piena produktu piedāvāt. Turklāt šī līkne ir gana dramatiska.
* Kāda situācija ar ražošanas apjomiem ir AS „Latgales piens”?
- Pēdējos trīs gadus ražošanas apjomus uzņēmumā un noieta līkni ir izdevies saglabāt svārstīgi stabilu, jo uzņēmums nepārtraukti meklē jaunus noietus. Protams, ka mūsu gribēšana un vīzija ir šos apjomus palielināt, jo, pieaugot apjomam, samazinās produkcijas pašizmaksa.
Rupji runājot, vai uzņēmums dienā saražo vienu tonnu krējuma vai divas, tās iekārtas ir jāmazgā vienalga. Tam ir nepieciešami mazgāšanas līdzekļi, siltums, ūdens un energoresursi. Tādēļ ir skaidrs, ja tu pie vienas un tās pašas mazgāšanas saražo vairāk, produkta pašizmaksa ir zemāka.
Tagad, vasarā, klasiski pēc Jāņu siera ražošanas jūlijs un augusts uzņēmumam ir liesie mēneši, jo skolas ir slēgtas, bet bērnudārzi strādā uz pusslodzi.
* Kā sokas ar jaunu noietu meklēšanu?
- Mēs mēģinām arvien vairāk meklēt sadarbības partnerus, kam mūsu produkts nav gala produkts, bet izejviela. Piemēram, Līvānu saldējumam “Saltums” mēs pārdodam saldo krējumu. Viņi no tā saražo saldējumu.
Laba sadarbība mums ir izveidojusies arī ar “Latvijas maiznieku”. Mēs viņiem piegādājam kefīru, no kura viņi ražo slaveno, ļoti garšīgo, kefīra baltmaizi.
* Kā uzņēmuma darbību ietekmējis karš Ukrainā?
- Pirmos mēnešus bija šoks, jo cenas pieauga nevis par procentiem, bet gan - reizēs. Mēs esam ļoti atkarīgi no izejvielām, no iepakojumiem un energoresursiem. Ja, piemēram, gāze iepriekš maksāja 30 eiro par megavats, tad pēc pāris mēnešiem – jau 150 eiro. Rezultātā uzņēmumam nācās pāriet uz darbu ar sašķidrināto naftas gāzi.
Šobrīd jau ir zināma stabilitāte, cena svārstās procentos. Taču draudi joprojām pastāv, jo burtiski nupat sašķidrinātā naftas gāze, kas nāca no Krievijas, tika iekļauta 14. sankciju paketē, un šobrīd neviens nezina, kāda būs tās cena.
Lielas problēmas bija arī ar iepriekš noslēgto līgumu izpildi. Kad uzņēmums vinnēja iepirkumus, līgumi tika noslēgti uz gadu. Šobrīd tā neviens vairs nedara, jo tu vienkārši nezini, kas tevi sagaida. Eksportējošie uzņēmumi pārsvarā vienojas par cenu uz nākošo mēnesi – jūlijā uz augustu, augustā - uz septembrī.
Pašreizējā situācijā mācās arī pašvaldības, kuru iepirkumu komisijas nevar tik to vien darīt, kā katru mēnesi vai katru kvartālu sludināt iepirkumus. Paldies pašvaldībām, ka tās cenšas saprast arī uzņēmējus un iestrādā līgumos punktu, ka pēc trīs mēnešiem tas var tikt nedaudz koriģēts.
* Kā spējat izturēt konkurenci ar lietuviešu un poļu piena pārstrādātājiem?
- Lai varētu veiksmīgāk konkurēt, ir vajadzīgie nosacījumi, kas paredzētu, ka veikalu plauktos, ir jābūt noteiktam procentam vietējo ražotāju produktu.
Var jau likvidēt visus Latvijas piena pārstrādātājus, lietuvieši un poļi mūs pabaros. Bet kā parādīja Ukrainas karš, tas ir arī valsts drošības jautājums. Ja pie mums, nedod Dievs, kaut kas sāksies, mums būs jābūt spējīgiem pabarot sevi pašiem, jo katra valsts gribēs pabarot savus iedzīvotājus un nekas nav trakāks, ja cilvēks nav paēdis.
Šajā sakarā kā iniciatīva, kā vēlējums būtu vienkārši nosacījumi, kas paredzētu, ka mūsu veikalu plauktos, piemēram, 70% ir jābūt vietējo ražotāju produktiem, turklāt tas attiecas ne tikai uz piena produkciju.
* Vai neizjūtas darbaspēka trūkumu?
- Speciālistu valstī trūkst visdažādākajās nozarēs, ne tika piena pārstrādē, tā ir visiem zināma problēma.
Mūsu lielākā problēma ir tā, ka Latvijā nav mācību iestādes, kura sagatavotu mums nepieciešamos kadrus.
Ir darbinieki, kurus var sagatavot uzņēmumā. Bet ir arī tādas specialitātes, piemēram, piena pirmsapstrādes pasterizatora operators, citu iekārtu operatori, ar kuru sagatavošanu ir lielas problēmas. Šīs iekārtas ir aprīkotas ar vadības programmu, tās tiek vadīts no skārienjūtīga paneļa. Un te ir svarīgi ne tikai saprast, kas iekārtā notiek ar pienu, bet ir jābūt arī IT zināšanām, lai saprastu, kā šo iekārtu vadīt. Arī tādu cilvēku, kas būtu gatavi pieņemt šādu izaicinājumu un mācīties, ir maz.
Vēl sarežģītāk ir ar piena ražošanas meistaru sagatavošanu, kuri, tā teikt, ir augstākā kasta piena pārstrādē. Tie ir tie cilvēki, kas no rīta, redzot pasūtījumu daudzums, atlikumus noliktavā, plāno visas dienas darbu - cik vajag piena, vājpiena, lai izpildītu rītdienas pasūtījumus, kā noslogot iekārtas, lai nesanāktu tā, ka tu paņem pienu, nopasterizē to, izmazgā iekārtu un kaut kādā brīdī saproti, ka piena patiesībā vajadzēja nedaudz vairāk.
Vēl viena lieta ir saprast pienu kā tādu, jo tas ir dzīvs produkts. Ir bijušas situācijas, kad, piemēram,
vāri biezpienu un tas nesarecē. Noņem analīzes – normāls piens, receptūra arī nav tikusi mainīta. Sevišķi bieži šādas situācijas rodas, kad sezonas mainās. Piemēram, govis no kūtīm iziet ganībās vai otrādi, kad pamainās piena struktūra. Un šādus speciālistus, kas spēj atrast risinājumu šādās situācijās, nemāca vispār.
Šobrīd tehnoloģijas attīstās, parādās jaunas iekārtas, kas var dabūt no piena ārā proteīnus, laktozi un daudz ko citu. Tas ir apmēram kā metālapstrādē, kur ir vajadzīgi CNC jeb ciparvadības iekārtu operatori, kam jābūt pat vairāk IT speciālistiem nekā metālistiem, jo uzdevums ir iedot robotam uzdevumu. Līdzīgi ir arī ar moderno piena pārstrādes iekārtu apkalpošanu.
Situāciju vēl vairāk sarežģī uzņēmuma iespējas maksāt darbiniekiem augstas darba algas. Varētu jau maksāt divi, trīs un 5000 eiro, bet tā nauda kaut kā ir jānopelna. Ja mēs sacelsim produkcijai cenas, to neviens nepirks.
* Varbūt ir padomā arī kādi attīstības projekti?
- Ar investīcijām šobrīd iepauzējam, jo savas brīvās naudas nav, bet nauda kredītiestādēs šobrīd ir ļoti dārga. Iespēju robežās domājām un skatāmies uz Eiropas Savienības atbalstītiem projektiem caur Lauku atbalsta dienesta programmām.
Ja Daugavpils uzņēmumā investīcijas pagaidām netiek plānotas, tad mātes uzņēmumā Preiļos tiek investēts gan atjaunojamos energoresursos, gan arī citās lietās. Burtiski nesen tika pabeigts projekts, kura gaitā pie meitas uzņēmuma SIA “Agrofirma Turība” tika uzbūvēts saules paneļu parks un tiek projektēts jau nākamais “Preiļu siera” rūpnīcas teritorijā.
Par saules paneļu enerģiju tiek domāts arī “Latgales pienā”, bet te ir aizķeršanās, jo šim nolūkam ir jāmaina jumts. Būtu muļķīgi tagad uzlikta paneļus, bet pēc tam domāt kā nomainīt jumtu.
* Kāda palīdzība piena pārstrādātājiem būtu nepieciešama?
- Nodokļu slogs ir liels. Šeit vairāk varētu palīdzēt PVN likmes samazināšana pārtikas produktiem. Tas dotu lielākas priekšrocības arī konkurencē ar ievestajiem produktiem. Respektīvi, veikalu plauktos mēs ar savu produktu pircējiem varētu kļūt interesantāki.
AS “Latgales piens” galvenais uzdevums ir mēģināt atrast saviem produktiem jaunus eksporta ceļus. Tas uzreiz būtu zināms apjoms, regulāra naudas plūsma, kā arī
iespēja noslogot iekārtas uz lielāku jaudu, kas, savukārt, ļautu uzņēmumam kļūt efektīvākam.
Šobrīd mēs pārstrādājām 30 tonnas piena dienā. Varētu šo apjomu divkāršot, strādājot jau ne vienā, bet divās vai pusotrā maiņā.
Aicinājumi uzņēmējiem pārprofilēties un meklēt citus tirgus, ir tāda diletantu nostāja, jo tas ir sarežģīts process. Kamēr tu tiec līdz reālām sarunām par kaut kādām eksperimentālajām partijām un tā tālāk, ir nepieciešami gadi.
Situāciju ar jaunu noieta tirgu apgūšanu sarežģī arī tas, ka mūsu uzņēmuma produkcijai derīguma termiņi nav lieli. Turklāt tās pārvadāšanai ir vajadzīgi refrižeratori.
Intervijas noslēgumā Valērijs Haritonovs teica lielu paldies klientiem, kas paliek uzticīgi uzņēmumam produkcijai, kā arī piena piegādātājiem – Latgales zemniekiem, kas faktiski ir “mūsu pēdējais bastions”.
Komentāri