„Apinis ir kaņepju dzimtas daudzgadīgs divmāju lakstaugs ar vijīgu, līdz 6 m garu stumbru. Aug krūmājos, upmalās, mitros lapkoku mežos; to arī kultivē.”1
Dziedniecībā visbiežāk izmanto apiņu ziedu galviņas jeb tā sauktos čiekurus, kurus izžāvē un lieto gan iekšēji, gan ārēji. „Ārīgi lieto pie dažādām ādas slimībām (ēdēm, kašķa; novārījumu kazu pienā), pie brūcēm, čūlām (novārījumu apmazgāšanai), pie ādas vēža, augoņiem, pie reimatiskām sāpēm, podagras (ziedi; 1 ēdamkaroti apiņu „čiekuru” pulvera sajauc ar 1 ēdamkaroti cūku taukiem vai svaiga sviesta), pie sasitumiem (mitras kompreses), pret blaugznām, lai spēcinātu matu augšanu.”2
Mūsu mājās divi trīs apiņi auga kārtīs pie liepām starp Mazajiem vārtiņiem un Mazo istabiņu. Parasti šie apiņi pārauga kārtis un iepinās liepās, no kuru zariem tos bija grūti izdabūt ārā. Kad noplūca apiņus, bija sajūta, ka īsts rudens klāt – jārok kartupeļi, jānovāc ziemas āboli.
Mūsu mājās alu netaisīja. Vienu reizi vectētiņš gan pagatavoja – kad varēja nopirkt veikalā stikla burkās iesala koncentrātu. Tad nu tajā reizē mūsu mājās izaugušie apiņi gan jau ka arī noderēja. Koka alus muciņa mūsu mājās bija, bet parasti stāvēja neizmantota.
Apiņus visbiežāk izmantoja mūsmāju sievietes matu mazgāšanai3. Arī ūdeni tam speciāli vāca – ārā stāvēja spainis, kurā sakrājās lietus ūdens. Es jau no mazotnes zināju, ka lietus ūdens nav derīgs dzeršanai.
Stāstīja, ka pēc matu izskalošanas apiņu novārījumā tie ir mīksti, nešķiļas un nekrīt ārā. Šampūni tad bija retums, nācās izlīdzēties ar dabas līdzekļiem. Ja tajos laikos bija šiks matus mazgāt ar kādu importa šampūnu, tad šobrīd šiki ir tos mazgāt apiņu novārījumā.
Protams, ka apiņi visvairāk asociējas ar dzērienu, kura viens no tēlainiem nosaukumiem tāds arī ir – apinītis.
Daugavpils pusē pazīstams alus brūvētājs Vilhelms Jānis Pabērzs izstāsta, kā viņš gatavo šo dzērienu.
„Pieņēmums, ka alus kvalitāti nosaka apiņi, esot daļēji pareizs, saka Vilhelms Jānis, uzsverot, ka tikpat svarīga loma esot miežiem, pagatavojot iesalu.
Vēl kolhoza laikos Līksnā Vilhelms Jānis nopircis baltkrievu miežu šķirni, kuru tautā tā arī iesaukuši – par alus miežiem, un tos viņš audzējot vēl šodien, jo tie patiešām labi sadzīvo ar Latvijā audzētajiem apiņiem. Latviešu cildinātā miežu šķirne “Abava” gan neesot tik laba, novērojis alus meistars.
Vispirms Vilhelms Jānis miežus izmērcē vismaz 24 stundas vēsā, tumšā vietā zem plēves. Viņš rāda šķūnī to vietu, kur mieži sadīgst. Tā ir betona grīda, uz kuras uzlikta sekla kastīte, savukārt tur ir sabērta vajadzīgā miežu deva. Mieži reizi vai divas jāpārmaisa, lai tie sadīgtu vienmērīgi, un ik pa brīdim jāaplaista, lai tie nesakalstu.
Pēc tam mieži tiek nokāsti un nolikti pirtiņas augšā žāvēties. Vilhelms Jānis savus miežus nes pie kaimiņa, kas sakurina pirti, un pēc diennakts mieži ir gatavi, lai tos samaltu miltos. Meistars miltus samaļ ar paštaisītu elektrisku maltuvi.
Vilhelms Jānis alu sāk brūvēt no agra rīta, lai apinītim būtu rīta saules garša un rīta nopļautās pļavas smarža. Viņš kubulā saber miltus, un ar koka menti (lāpstiņu) nomēra, cik daudz to sabērts. Mentē iegriež robiņu. Tad meistars uzvāra 1–2 spaiņus ūdens, un šo verdošo ūdeni, ik pa laikam pārmaisot, salej kubulā. Ūdeni pielej līdz filtram. Vilhelmam Jānim filtrs ir nerūsējoša vannīte, kas aprīkota ar sietu un marles četrām kārtām. Vilhelms Jānis uz sieta saber apiņus. Caur šo sietu tiek izkāsta kubulā izveidojusies šķidrā “zupa”. Kad šķidrums atdzisis līdz temperatūrai, kas piemīt vasaras saulē sasilušam lietus ūdenim, meistars pieliek raugu (15 spaiņiem vajadzīgas trīs paciņas rauga). Jo šķidrums esot aukstāks un ilgāk rūgst, jo alus esot garšīgāks.
Pāri palikušās drabiņas (iesala biezumus) Vilhelms Jānis atdod kaimiņam, jo govis tās apēdot ar gardu muti.
Aplami dara tie, kas alum pieber cukuru, tā domādami, ka alus kļūs stiprāks. Apinīša stiprums atkarīgs no iesala – lielāku stiprumu dod lielāks iesala koncentrāts.
Apiņus viņš sapresējis mucā, un to viņam pietikšot līdz vēl sirmākam vecumam. No miežu miltu spaiņa sanākot aptuveni 1,5 – 2 spaiņi laba alus.”4
Apiņi ir konservants, kurš piešķir dzērienam arī papildus garšu. Senākos laikos apiņu vietā izmantoja pelašķus.
Lai izbrūvētais alus ātri nesabojātos, tajā bieži vien iemeta nedaudz svaigu nātru.
Mājās gatavotu pārlieku vāju, ūdeņainu alu sauca par patakom, joseli u. c. Ja alus bija nedabiski stiprs, par kumušku, brašku u. c. Mājās gatavotais alus stipri pārmainījās tad, kad cukuru varēja nopirkt lēti un daudz.
Šobrīd Latgalē rūpnieciski ražotajam alum iepērk citās zemēs pagatavotu iesalu un apiņus. Latgalē tikai nedaudzi mājas vai amatalus darītāji izmanto vietējās izejvielas, bet tādi vēl ir.
Apiņi ir ievijušies arī mākslā. Ir pietiekoši daudz tautasdziesmu, kur tie minēti, kā būtiskāko es nosauktu „Eima, eima, muosenis”, kura īpaši populāra bija 20. gs. 30.–50. gados.
„Eima, eima, muosenis" ir no precību dziesmām5 – kā „Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa” un daudzas citas. Dziesmai ir tautas vārdi, arī melodija, kurai vairāki mūziķi ir darinājuši savas apdares. 1940. gada Latgales Dziesmu svētkos Stropos „Eima, eima, muosenis” tika pirmatskaņota Jēkaba Graubiņa (1886–1961) komponējumā.
Dziesma „Eima, eima, muosenis" ir gana populāra arī mūsdienās. Savā interpretācijā šo dziesmu dziedāja Aija Rimša. Grupai „Borowa MC" ir dziesma „Eima eima”, kur repu papildina šīs latgaliešu tautasdziesmas stilizācijas. Horeogrāfs Ilmārs Dreļs ir izveidojis deju „Eima, eima, muosenis”, kurai par pamatu ņemta Gunāra Igauņa apdare.
Tautasdziesmas „Eima, eima, muosenis” vārdi un notis publicēti Edītes Husares sastādītajā „Munā dzīšmu gruomotā”. Dziesmas sākums ir šāds:
„Eima, eima, muosenis,
Pa upeitis molu.
Tymā upis molā
Auga apeineiši.
Paškynu apeiņu,
Zaļu da smuordeigu.
Padareju aļteņu
Soldonu da gordu.”6
Apiņi ir arī mīlīgos, romantiskos dzejoļos, kā, piemēram, šajā Ontona Slišāna.
„edz, kai tu atlidovi –
kai bezdeleiga nasdama leita viesti,
edz, kai tu apčieri mani –
kai apeiņa steiga apsaveji,
edz, kai tu mutis maņ devi –
kai dīva gūteņa pa lyupuom bizineji.”7
Esmu dzīvē saticis cilvēkus, kuriem uzvārds ir Apeināns, Apeināne. Tie bija no Lendžu un Bērzgales puses un šis uzvārds man vienmēr šķita ļoti senatnīgs un īsteni latgalisks.
1 Populārā medicīnas enciklopēdija (atb. red. A. Bļugers) – Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1985., 46. lpp.
2 Pētersone A. Ārstniecības augi. I – Rīga: Liesma, 1975., 103. lpp.
3 Dzirdēju, ka apiņu tēju var lietot nervu nomierināšanai.
4 Jonāne E.T. Vabolietis Vilhelms Jānis Pabērzs dara alu priekam // „Latgales Laiks”, 22.06.2007.
5 Skumjajām, kur tekstā pavīd arī spīts un humors.
6 Muna dzīšmu gruomota (sast. E. Husare) – [B.v.]: LgSC, 2020., 80. lpp.
7 Slišāns O. Salve regina – [B.v.]: GIRG, z. s. Jākupāni, 2008., 36. lpp.
