Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu. Rakstu ciklā “Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis” atklājam gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus; meklējam problēmām iespējamos risinājumus un vērtības, uz kurām vietējai kopienai balstīties.
Šoreiz stāsts par Latvijas otru lielāko pilsētu – Daugavpilī.
Daugavpils ir Latvija. Un punkts!
Jeļena Bobkova, Daugavpils vienīgā latviešu valodā iznākošā laikraksta “Latgales Laiks» redaktore
Daugavpils Latvijas ziņās tiek pieminēta diezgan bieži. Ne vienmēr – ar labu. Nereti tiek vēstīts, ka pilsētā ir daudz prokremliski noskaņotu iedzīvotāju, ka pilsēta ir gandrīz vai “piektā kolonna”. Bet vai tas tiešām tā ir?
Pēc Latvijas okupācijas un II Pasaules kara beigām pilsētā sāka būvēt lielus uzņēmumus: ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, pievadķēžu rūpnīcu, rūpnīcu “Elektroinstruments”. Šeit bija arī ļoti labi attīstīta dzelzceļa satiksme. Šādiem milžiem bija vajadzīgs darbaspēks. Rezultātā mūsu pilsētā ieradās milzīgs skaits darbaspēka no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas... Pēc neatkarības atjaunošanas daudzi palika Latvijā. Jā, krievu valoda šeit vienmēr ir bijusi dominējošā, un jebkādas pārmaiņas daļa iedzīvotāju uzņēma naidīgi. Katru reizi pēc Saeimas vēlēšanām Latgali un Daugavpili kaunināja: ”Skat, kā viņi te balso?!” Visbiežāk uzvar Saeimas opozīcijas partijas.
Un te ir par ko padomāt. Sāksim ar to, ka Latgalē balsstiesīgo procents nebūt nav tik liels – vien nepilni 200 000 cilvēku. Ja salīdzina, piemēram, ar Vidzemi, tad tur balsstiesīgo ir divreiz vairāk. Savukārt Daugavpilī var nobalsot 55 480 iedzīvotāji, taču parasti šīs tiesības izmanto aptuveni puse pilsoņu. Un atkal rodas jautājums: kāpēc? Pirmkārt, daudzi pilsoņi jau sen pametuši Latviju un dzīvo ārzemēs, taču viņu dzīvesvieta joprojām ir deklarēta Daugavpilī. Otrkārt, valda neuzticības valdībai un parlamentam. Ja būsim atklāti un godīgi: cik bieži pie mums ir braukuši ministri vai valsts vadītāji? Parasti tieši pirms vēlēšanām, lai sasolītu mums zelta kalnus un pēc tam atkal pazustu uz četriem gadiem, tā arī neizpildot savus solījumus. Tiesa, tagad – un par to jāsaka paldies Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam – situācija ir būtiski uzlabojusies. Daži ministri, tāpat arī Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidents jau ir bijuši Daugavpilī, iepazinušies ar situāciju pilsētā, uzklausījuši mūsu problēmas. Un gribas cerēt, ka šiem braucieniem būs arī pozitīvi rezultāti...
Un vēl – gandrīz visu laiku cilvēki tika šķiroti latviešos un pārējos. Ņemot vērā to, ka mūsu pilsēta ir daudznacionāla, ar diezgan lielu krievvalodīgo iedzīvotāju procentuālo daļu, šī nostāja, protams, nomāca. Un nacionāli noskaņotās partijas to aktīvi izmantoja. Pašlaik situācija atkal mainās, un atkal, gribas teikt, – pateicoties Prezidentam. Daugavpilieši pamanīja, ka šoreiz Jaungada uzrunā valsts vadītājs un arī premjere Evika Siliņa apsveica nevis latviešus, bet... Latvijas iedzīvotājus... Tagad, protams, daži teiks, ka Daugavpilī ir daudz Putina fanu. Patiesībā te, Daugavpilī, viņu diez vai ir vairāk nekā Rīgā. Tomēr ja ir, tad tam ir iemesls. Un šajā gadījumā vaina jāuzņemas arī bijušajiem Latvijas varas pārstāvjiem. Pēc 2024. gada datiem, pilsētas iedzīvotāju vidējais vecums ir 45 gadi. Tas ir, lielākā daļa tie ir cilvēki, kas dzīvoja padomju laikos ar padomju propagandu. Un arī pēc neatkarības atjaunošanas daudzi turpināja skatīties Krievijas TV. Savukārt Latvijas televīzija ilgu laiku pierobežā nebija pieejama, turklāt maksa par Krievijas “Tricolor TV» bija krietni zemāka. 2014. gadā Krievija uzsāka karu Ukrainā, Donbasa teritorijā. Un visu šo laiku prokremliskie mediji Daugavpils iedzīvotājiem klāstīja, cik slikti ir ukraiņi, kuri it kā paši nogalina savus vecākus, sievietes un bērnus, bet vaino tajā Krievijas militārpersonas, kuru tur it kā nemaz nav... Un neviens, neskatoties uz to, ka Daugavpils žurnālisti cēla trauksmi un ziņoja atbildīgajām personām par situāciju propagandas jomā, neko nemēģināja mainīt! Tikai 2022. gadā, kad Krievija jau bija sākusi pilna mēroga karu Ukrainā, mūsu varas vīri un sievas beidzot reaģēja un aizliedza Krievijas kanālus. Bet, diemžēl, bija jau par vēlu. Un tagad vietējiem reģionālajiem medijiem klājas smagi, jo Krievijas propagandas darbības gados cilvēki vārda tiešā nozīmē ir iestiguši tās informatīvajā telpā... Tagad ir un būs ārkārtīgi grūti pārliecināt viņus domāt citādi. Bet – tas vēl ir iespējams!
Un, manuprāt, jau ir pozitīvi rezultāti. Patiešām daudzi Daugavpils iedzīvotāji, arī krievvalodīgie, pilsētu uztver tikai kā Latvijas daļu un krasi nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Daudzi dzīvo ar pārliecību, ko pārstāvu arī es: Daugavpils ir Latvija. Un punkts!
Daugavpils lepojas
Pēc operas izrādes – atkal uz mājām
Daugavpilī ir daudz patriotu, kas nekautrējoties visur atklāti saka, ka ir daugavpilieši. Tāda, piemēram, ir Latvijā labi zināmā operdziedātāja Ilona Bagele, kuru Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šogad uzaicināja sniegt koncertu Rīgas pilī Valsts Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Viņa ir dzimusi, mācījusies un joprojām dzīvo Daugavpilī. Pēc savas kārtējās uzstāšanās Latvijas Nacionālajā operā viņa sēžas mašīnā un brauc uz dzimto pilsētu pie ģimenes.
“Kādreiz, ļoti sen, mana vecmāmiņa Valda Voitoviča pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī un kļuva par 1. skolas – pirmās latviešu skolas pilsētā direktori. Šeit dzīvo mana māte, onkulis un tante, šeit dzīvo mana ģimene – vīrs un jaunākais dēls. Šī pilsēta mani nelaiž vaļā. Un es šeit jūtos lieliski! Pēc nopietna darba, dažādiem notikumiem es gribu būt šeit. Es Daugavpilī rodu mieru, harmoniju, savu sirdi un dvēseli. Es mīlu Daugavpili, mīlu tās iedzīvotājus!
Mums ir daudznacionāla pilsēta, un, protams, šeit viss ir nedaudz citādāk... Bet es domāju, ka viss būs labi. Un cilvēkiem, kuri vēl neapzinās notiekošo, šī apziņa noteikti nāks. Latviskums tomēr šajā pilsētā pamazām ieņem galveno vietu,” šī brīža situāciju savā dzimtajā pilsētā vērtē I. Bagele.
Ilona aktīvi iesaistās pilsētas, īpaši tās kultūrvides attīstībā. Viņa sadarbojas ar Daugavpils teātri un strādā par pasniedzēju Daugavpils Universitātē. Tieši viņas vadībā daudzi jaunie mūziķi ir ienākuši lielajā mūzikas pasaulē un guvuši panākumus.
“Cienījamie Latvijas iedzīvotāji, brauciet ciemos, apmeklējiet mūsu kultūras pasākumus! Šeit patiešām ir forši un skaisti. Un jūs paši redzēsiet, kas te pie mums notiek,” Ilona Bagele aicina citu novadu iedzīvotājus.
Ar mīlestību – Latvijai
Daugavpils un pavisam noteikti arī Latvijas patriots ir Latvijas sporta leģenda, basketbola treneris Nikolajs Romaņenko. Viņš ir dzimis, audzis, trenējies, vadījis sporta skolu Baltkrievijā, bet 1980. gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā, un nu šo valsti, šo zemi tagad uzskata par savu dzimteni.
”Savu izvēli nekad neesmu nožēlojis, un vēl jo vairāk – tagad. Latvija diezgan ātri kļuva man mīļa. Lai gan no Novopolockas tik vienkārši projām nelaida. Taču es atradu sev cienīgu aizstājēju un beigu beigās varēju aizbraukt. Un vēl es ātri sapratu, ka Latvijā neviens bērns nav nostumts malā. Baltkrievijā ļāva spēlēt izredzētajiem, bet pārējie bija spiesti deldēt soliņu. Tur brīnumi notika reti. Šeit jau toreiz viss bija citādāk,” pastāstīja treneris.
Nikolajs Romaņenko ir uzaudzinājis vairākas basketbolistu paaudzes. Šogad N. Romaņenko apritēs 73 gadi, taču viņš joprojām ir ierindā, strādā ar dažāda vecuma pilsētas sieviešu komandām. Turklāt visus treniņus viņš vada latviešu valodā, kuru zina ļoti augstā līmenī. Iemācījās, pārceļoties uz Latviju.
“Kopā ar sievu Irinu jau gandrīz trīsdesmit gadus attīstām sieviešu basketbolu Daugavpilī. Sākumā strādājām arī ar zēniem, bet visiem vienkārši nepietika laika. Un šodien varu droši teikt, ka esam izveidojuši labu bāzi, izaudzinājuši jaunus trenerus. Mūsu komanda spēlē augstākajās līgās, šosezon – Baltijas līgā. Turklāt mūsu komandā ir pavisam jaunas meitenes (15, 16 gadi), kuras līdzvērtīgi sacenšas ar pieaugušām un pieredzējušām basketbolistēm,” pastāstīja Nikolajs Romaņenko.
Arī mūsu pilsēta ir Latvijas daļa!
Andris Ondzuls ir sociālais uzņēmējs. Pirms pāris gadiem Daugavpils ielās sāka kursēt automašīna ar uzrakstu “ATRAMED. Slimnieku pārvadāšana”. Šis projekts ir Andra garabērns. Un tagad daudzi Latgales reģiona iedzīvotāji nespēj iedomāties savu dzīvi bez A. Ondzula uzņēmuma, jo viņiem vairs nav jālauza galva par to, kā atgriezties mājās no slimnīcas, kā nokļūt pie rehabilitologa vai cita veselības aprūpes speciālista, kā aizbraukt ciemos.
Andris aktīvi sadarbojas ar Daugavpils Sociālo dienestu, kopīgi īstenojot vairākas programmas: nodrošina guļošu pacientu pārvadāšanas un nogādāšanas pakalpojumu uz ārstniecības un rehabilitācijas iestādēm Latvijā un sociālā taksometra pakalpojumu, kas ir pieejams I un II grupas sēdošiem invalīdiem, kā arī bērniem ar invaliditāti.
”Problēmas ar pārvietošanos esmu izjutis uz savas ādas, jo man ir otrā invaliditātes grupa kustību problēmu dēļ. Taču man ir mazliet vairāk paveicies: es pārvietojos ar kruķiem. Tomēr bija laiks, kad varēju pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Bija daudzas operācijas, pēc kurām nedaudz uzlabojās vispārējais veselības stāvoklis. Tas viss ir atstājis savas pēdas, jo es saprotu, cik tas ir grūti.”
Bērnībā Andris pirmo reizi viesojās ārzemēs, Vācijā, kur rūpes par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām viņu patīkami pārsteidza. Tur šāds cilvēks nevienam nebija traucēklis. Savukārt dzimtajā valstī, piemēram, ja veikalā nejauši gadījās kaut ko sasist, tūlīt pat kliegdama bija klāt dusmīga pārdevēja...
“Atceros, kā Vācijā veikalā sasitu pudeli – nejauši aizķēru, tā nokrita un saplīsa. Es jau biju gatavs tam, ka tagad pārdevēja uz mani bļaus, bet... tas nenotika. Tieši otrādi, viņa steidzās pie manis ar smaidu un konfekti, lai mani nomierinātu. Ar šādu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti es toreiz saskāros pirmo reizi,” stāsta Andris.
Savā praksē Andris ir pārņēmis daudzas idejas no tās, kādas šajā – sociālās uzņēmējdarbības jomā – darbojas attīstītajās Eiropas valstīs. “Tagad mums ir vairāk automašīnu, ekipāžu, profesionālu darbinieku, piesaistām arī medicīnas personālu. Nemainīgs palicis tikai tas, ka es atbildēju un joprojām atbildu uz zvaniem. Un, iespējams, šo funkciju es nekad nevienam nevarēšu deleģēt, jo tā man ir pārāk tuva. Man patīk teikt, ka “ATRAMED» nav bizness. Tas drīzāk ir sociāls projekts, jo te neviens par lielu peļņu nekad nav runājis un domājis. Es komunicēju ar cilvēkiem un vienmēr cenšos iejusties viņu situācijā. Mēs neskatāmies uz cilvēkiem kā uz skaitļiem tabulā,” savu darbību vērtē Andris.
Andris atzīst: ”Ja būtu gribējis, jau sen būtu varējis aizbraukt uz ārzemēm, strādāt Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, taču esmu uzticīgs savai dzimtajai pilsētai Daugavpilij, jo zina, ka šeit dzīvo brīnišķīgi cilvēki. Dažiem nepieciešama palīdzība, citi vienmēr ar prieku atsaucas aicinājumam palīdzēt. Un tā – kopā ar citiem, cits citam palīdzot, mēs arī strādājam. Tomēr gribētos saņemt lielāku atbalstu no valdības un ministrijām. Manuprāt, tām ir laiks pievērsties Latgalei un Daugavpilij, neaizmirstot, ka arī mūsu pilsēta ir Latvijas daļa. Tikai tā un ne citādi!”
Daugavpils ir... dažāda
To apliecina arī aptauja, kurā izvaicājām vietējā sabiedrībā labi zināmus, tai skaitā gan pašvaldības darbā, gan nevalstiskajā sektorā iesaistītus ļaudis. Jautājām, kāda, viņuprāt, ir šodienas Daugavpils.
Jorens Dobkevičs, biedrības “New East» dibinātājs un vadītājs:
– Daugavpils ir dažāda, nevajag likt šķēršļus tās daudzveidībai, īpaši ar vispārinājumiem un vienkāršojumiem. Mūsu pierobežas pilsētā dīvaini sajaucas padomju audzināšanas, radikāla dumpīguma un gļēvas klusēšanas naratīvi. Bet tas nav attiecināms uz visiem Daugavpils un Latgales iedzīvotājiem, – manuprāt, nedrīkst likt vienlīdzības zīmi starp tautību un lojalitāti. Daudzi daugavpilieši izjūt patiesu empātiju, cilvēciskas sāpes par karu Ukrainā, taču mūsu sabiedrībā gribētos redzēt lielāku proaktivitāti.
Igors Aleksejevs, Daugavpils valstspilsētas domes deputāts:
– Esmu dzimis Daugavpilī krievvalodīgā ģimenē, mācījos latviešu skolā un diezgan ātri apguvu valsts valodu. Daugavpilī dzīvo daudz krievvalodīgo, un es esmu lepns, ka mēs šeit sadzīvojam mierā, nešķirojot cilvēkus pēc tautības, reliģijas vai citiem kritērijiem.
Vēlos, lai valdība vairāk atbalstītu Latgali, Daugavpili un pierobežas reģionus, nevis atstātu tos novārtā ar domu, ka ”visi iedzīvotāji šeit atbalsta Kremļa politiku”. Daugavpils ir un vienmēr būs neatņemama Latvijas daļa.
Santa Pupiņa, Daugavpils domes Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta vadītāja:
– Kad mācījos Rīgā, man bieži jautāja: kā ir latvietei dzīvot Daugavpilī? Arī tagad draugi un paziņas no Latvijas citām malām ar līdzjūtību uzsit man pa plecu un saka: “Nu, tu tur turies!…” Neviens necenšas noskaidrot, kas šeit notiek patiesībā, tik vien kā pa “ausu galam” ir kaut ko dzirdējuši. Ir zināms, ka tie, kuri visskaļāk kliedz, arī tiek sadzirdēti. Kā sakāmvārdā “tukša muca tālu skan”. Tie, kuri kliedz, nebūt nav Latvijas patrioti. Tādēļ arī rodas maldīgs priekšstats par visiem kopumā. Daugavpils sabiedrības daļai, kura jūt savu piederību Latvijai, nav nepieciešami skaļi lozungi, tāpat kā citi Latvijas iedzīvotāji, mēs klusu un mierīgi ejam savās ikdienas gaitās, pavadām laiku ar tuviniekiem un sirdī jūtam savu piederību Latvijas valstij un to, ka esam tās daļa.
Oskars Zuģickis, “Europe Direct Dienvidlatgale» vadītājs:
– Daugavpilī ierados no Rēzeknes novada, lai studētu vietējā Universitātē. Jau tobrīd aktīvi iesaistījos studentu dzīves pilnveidošanā. Teju 30 gadu laikā, kopš darbojos NVO sektora stiprināšanā, esmu “izkāpis" ārpus Daugavpils un pēdējos gados – arī ārpus Latgales, taču vienmēr esmu šeit... Manuprāt, mūsdienās mēs aizvien vairāk kļūstam kosmopolītiski, un nav tik lielas piesaistes kādai vietai, kā tas savulaik bijis mūsu senčiem. Būtiski ir audzināt bērnus, balstoties uz Eiropas vērtībām, un darīt jebkuru darbu tā, lai tas spētu iedvesmot apkārtējos. Cenšos darīt visu, lai Latgales cilvēkiem, kuri ir tik dažādi, būtu iespēja pilnveidoties laikam līdzi, stiprināt savas kopienas, kas ir pilsoniskas sabiedrības pamats un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums. Dzīvojot visas Latgales aktīvāko iedzīvotāju burbulī, mani nekad nepamet stipras Latvijas sajūta.
Te satiku citus un sevi cienošus ļaudis
Žanis Ovčinko pieder Latgales aktīvo jauniešu saimei. Viņš piedalās Ukrainas atbalsta akcijās, organizē LGBT atbalsta pasākumus, piedalās diskusijās, sniedz intervijas, jo uzskata, ka katrs cilvēks ir cieņas vērts un ka brīvība darīt ir arī brīvība būt atbildīgam ne tikai par savu dzīvi, bet arī par notiekošo Latvijā un pasaulē. Žaņa stāsts ir par cilvēcību – par vērtību, kas pierobežā ir tikpat svarīga kā Rīgā vai Daugavpilī.
Latviešu skolā, bet... krieviski
Ž. Ovčinko:
– Robežniekos pagāja saulainie bērnības gadi, man bija draugi, ģimene. Es zināju, ka Robežnieki atrodas pierobežā, ka tur ir Baltkrievija, bet šeit – Latvija, jo mūsu ciemā atradās Valsts robežsardzes punkts, kurp bieži devāmies ekskursijā skolas laikā. Virs ciema lidoja robežsargu helikopteri.
Gāju Robežnieku pamatskolā. Tur pārsvarā visi runāja krievu valodā, lai gan toreizējā Robežnieku pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne centās, lai Robežniekos būtu latviešu skola. Bet skolēni starpbrīžos vai stundās runāja krievu valodā. Bija sajūta, ka bērni paši negrib runāt latviski... Viss labais vai sliktais nāk no ģimenes. Arī Robežnieku pamatskolas skolēni uzticējās saviem vecākiem, kas skatījās Putina un Lukašenko televīziju.
Tur – citur Latvijā, citāds latviskais...
– Kad biju pusaudzis, bieži sev jautāju, kāpēc manā skolā ir šī divējādā attieksme – vieni iestājas par Latvju, bet citi – par Putinu; vai domājot, vai runājot par Latviju, es pats domāju, vai runāju pareizi? Man nebija sajūtas, ka mēs skolā visi būtu vienoti. Atminos, ka man toreiz bija bail braukt uz nometnēm, velosacensībām tur, kur ir latviska vide, baidījos, ka es pietiekami labi nezinu latviešu valodu, ka nevarēšu viņus – tos citus latviešu bērnus – saprast. Man bija sajūta, ka tur – citur Latvijā – dzīvo pavisam citi cilvēki... Bet tā sajūta bija patīkama, jo... viņi, tie citi stāsta par latviešu kultūru, viņi lasa latviešu grāmatas, viņi skatās latviešu filmas...
Arī es jutos latvietis un piederīgs Latvijai. Iestājos Krāslavas Valsts ģimnāzijā tāpēc, ka tā bija latviešu skola, turklāt gribēju pilnveidot savu latviešu valodu. Taču arī šeit piedzīvoju, ka pēc stundas, kurā skolotāja stāstīja, kā Krievijā speciāli apmācīti cilvēki popularizē Putina varas ideoloģiju, klases biedri teica, ka skolotāja nezina neko, ka Krievijai ir superīgi tanki, ka pie visa ir vainīga Amerika. Nacionāli noskaņota skolotāja iegāja klasē un nosodoši aicināja: ”Paceliet roku tie, kuri runā krieviski!” Visiem bija bailes, neviens nepacēla roku, arī es nē. Tas bija pirms astoņiem gadiem. Šodien rīkotos pretēji – es paceltu roku un ļoti augstu, un paskaidrotu, ka krievu valoda ir mana dzimtā valoda.
Mana mamma ir no Baltkrievijas, un tur – 15 km no Baltkrievijas–Latvijas robežas – dzīvoja viņas brālis. Mums bija pierobežas vīza un mēs bieži braucām pie viņa ciemos. Kad sākās karš Ukrainā, kad Baltkrievija kļuva antidemokrātiska un kad kļuvu publisks (man tagad ir foto ar Baltkrievijas brīvības cīnītāju Svetlanu Cihanovsku), tur vairs nav droši. Tāpēc mēs vairs nebraucam uz Baltkrieviju.
Agresīvi cilvēki grib, lai viņiem Latvijā būtu ērti
– Bet tad Krievija iebruka Ukrainā, daudziem mainījās attieksme pret Putinu, pret krievu valodu un pret Krieviju, un, tajā pašā laikā, ir arī tādi cilvēki, kas ir kļuvuši agresīvi, draudīgi... Diemžēl saskarsme ar agresiju ir kļuvusi arī par manu ikdienu. Piemēram, Valsts policijā pret mani bija iesniegts kāds Robežnieku iedzīvotāja iesniegums par goda un cieņa aizskaršanu – par to, ka es intervijā biju teicis, ka liela daļa Robežniekos dzīvojošo ir prokrieviski noskaņoti... Valsts policijas inspektore, kura noklausījās vairākus ierakstus, atzina, ka manās intervijās ir viedoklis, nevis goda vai cieņas aizskaršana. Tas patiešām ir mans viedoklis. Uzskatu, ka, dzīvojot demokrātiskā valstī, nav jābaidās nosaukt lietas īstajos vārdos, protams, neaizskarot otra cilvēka cieņu. Arī daži mani radinieki saka, ka esmu kauna traips ģimenē...
Agresīviem cilvēkiem grūti saprast un pieņemt to, ka ir cilvēki, kuri ciena otru, kuri negrib stāvēt malā, kuri nevēlos būt vienaldzīgi. Arī es iestājos par Ukrainas uzvaru un aizstāvu vispārcilvēciskas vērtības. Tā ir mana dzīves jēga, tā ir mana atbildība, nevis poza vai modes lieta. Un gribu uzsvērt arī to, ka Robežnieki ir Latvija, ka Daugavpils ir Latvija, bet Latvija – tā ir Eiropa!
Visas robežas top drošākas, ja to sargāšanā iesaistās vietējā kopiena
Inga Belousa ir viena no biedrības “Cita Daugavpils» dibinātājām. Viņa ir vides aktīviste un ilgtspējas koordinatore, kas arī ikdienā dara visu, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas ar pārliecībā balstītu viedokli.
Ir jāzina, kas notiek!
I. Belousa:
– Krievijas militārā karadarbība Ukrainā un Baltkrievijas autoritārā režīma iesaiste šajā karā ir padarījusi nedrošus ne tikai Latgales cilvēkus. Tikpat lielā mērā šī agresija ietekmē arī visas valsts un Baltijas, arī plašāka reģiona iedzīvotājus. Nedrošība, kādā dzīvojam, jo bieži dzirdam, domājam, arī paši runājam par dažādiem iespējamiem apdraudējumiem, pārkārto prioritātes un padara sabiedrības viedokļus – tie kļūst gan kategoriskāki, gan vairāk polarizējas. Jo lielāka nedrošība, jo vairāk sabiedrībā rodas demagoģijas, radikālu, pat kategoriski melnbaltu viedokļu un negāciju. Šādi viedokļi un komunikācijas veids nedrošību, diemžēl, vēl vairāk pastiprina.
Taču, par laimi, pazīstu daudzus cilvēkus, kas par spīti šīm negācijām spēj aizraut ar savu piemēru un saorganizēt līdzīgi domājošos uz iesaistīšanos pārmaiņu veikšanā. Šie cilvēki nevēlas iegrimt bezspēcībā un ļaut, lai naids pārņem to veselo saprātu. Skaidri apzināties savu pozīciju par agresorvalsts Krievijas un tās sabiedrotās Baltkrievijas darbību būtu mūsu katra uzdevums. Taču bieži vien dzirdu viedokļus, kuros ļaudis ar lepnumu atzīst, ka neseko līdzi politiskajām aktualitātēm. Un tas nav tikai Latgalē vai Daugavpilī. Uzticamas informācijas, zināšanu trūkums raksturīgs gana lielai sabiedrības daļai arī citos Latvijas novados, arī citviet pasaulē. Rezultātā?...Kā lai apzināmies savu pozīciju, ja nezinām, kas notiek?
Spēcina pārmaiņās ieinteresēti un atsaucīgi ļaudis
– Par spēka un atbalsta avotiem mums katram ir savs stāsts. Mani spēcina pārmaiņās ieinteresēti un tam savu brīvo laiku veltīt griboši vietējo kopienu pārstāvji. Mana vietējā kopiena ir biedrība “Cita Daugavpils», kas pāris gadu garumā aktīvi darbojas Daugavpilī, rūpējas par pilsonisku sarunu un darbības telpu pilsētā, kustina apkaimju aktīvismu un pārstāv iedzīvotāju intereses. Starp citu, biedrība “Cita Daugavpils» tika izveidota pēc tam, kad Daugavpils neuzvarēja konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, jo projekta “Daugavpils 2027» darba grupa vēlējās turpināt aizsāktās iniciatīvas pašu spēkiem.
Ne visi stiprie Latgales iedzīvotāji ir tikai latgalieši. Latgale ir mājas dažādu tautību pārstāvjiem, kas ir sava reģiona, pilsētu un apdzīvotu vietu patrioti, entuziasti un aktīvisti. Manuprāt, ne tie Latgales iedzīvotāji, kas bieži ieraugāmi dažādās valsts un reģiona ekspertu grupās un ir dzirdami, stāstot par iespējām Latgalei, ir galvenie Latgales noturības sargātāji un drošumspējas stiprinātāji. Stiprie Latgales balstītāji ir tie, kas ir pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, kam ir cerīgs skatījums par Latgales līdzsvarotu attīstību un kas iegulda savu brīvprātīgo darbu un savu enerģiju, līdzdarbojas savas apkaimes, pilsētas un reģiona stiprināšanā. Stipri viņi ir tāpēc, ka ir neatlaidīgi un pie pirmajiem sarežģījumiem savu apņemšanos nepamet. Stipri viņi ir tāpēc, ka nesaka, ka visu prot, bet gan saka, ko grib iemācīties. Stipri viņi ir arī tāpēc, ka nav pazaudējuši laipnību, atsaucību un rūpes. Šo aktīvistu līderi vai vadītāji ir īpaši stipri, jo tiem piemīt svarīga un mūsdienās īpaši vajadzīga prasme – vadīt un organizēt cilvēkus neziņas un strauju pārmaiņu laikā.
***
Latgaliešu mūziķis ar nacionālu stāju
Nosvērta runa, stalta stāja, aizrautīga muzicēšana un plašs skatījums uz Daugavpili un valsti – tādu iespaidu pēc tikšanās rada Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks. Izcilas latgaliešu mūziķu dinastijas pārstāvis – Staņislava un Terēzes Broku dēls un darba turpinātājs – ar dziļu, analītiski ironisku vērtējumu par norisēm sabiedrībā. Ar nacionāli stingru nostāju, bet vienlaikus cieņu pret viedokļu dažādību – tā Aivaru raksturo paša teiktais, profesionālā un sabiedriskā darbība.
– Kā sadalāt laiku daudzajiem darba virzieniem?
– Vairāk esmu Daugavpilī, bet sabiedriskā darbība rit valsts mērogā. Daugavpils Mūzikas vidusskolā viss ir kārtībā, labi strādājam, vien varētu būt vairāk bērnu, jo pilsēta liela. Starp reģionu mūzikas vidusskolām esam labā pozīcijā gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Ir labi audzēkņi un vecāki. Ikdienā mācāmies, daudz koncertējam. Pērn skolai bija 100 gadu, sniedzām tik daudz koncertu, ka jau jutāmies galīgi beigti, tāpēc izdomājām, ka 101 arī labs skaitlis un turpinājām koncertēt šogad.
– Ar ko Daugavpils Latvijai ir tik īpaša?
– Gribu pateikt svarīgu lietu par Daugavpili. Rīga un jūsu gals ir pamanījis, ka ir Daugavpils, ir Latgale: tur ir švaki, negribas mums ar to ņemties! (smejas) Krievi un Putina “vate” tur uzdarbojas, vajag aizbraukt paskatīties! Taču cilvēki, kas atbrauc, viņi neiet dziļumā. Lauzīsim stereotipus, ka te ir krievi! Te ir skaista daba. Viens ukraiņu karogs taču plīvo Daugavpilī! Veikalā atbild latviski... Dažreiz. Te viss ir labi. Bet īstenībā labi nav, un tas nav stereotips – Daugavpils ir tāda, kāda ir. Te ir problēma, jo Daugavpils ir īpaši sašķelta – vieni ir par, citi – pret. Ja mēs pacietīsim, ka tie, kuri ir pret, ir agresīvais vairākums, tad piektā kolonna mums labu nenesīs, ja, pasarg, Dievs, te kaut kas notiks.
Foto no personiskā albuma.
Aivars Broks vislabāk jūtas pie klavierēm spēlējot, aranžējot vai sacerot mūziku, tas palīdz sakārtot domas
Diriģēšana un uzstāšanās kā pianistam koncertos ir direktora mākslinieciskā darba daļa
MAF
Projektu līdzfinansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: “Diena», “Latgales Vietējā Avīze», “Latgales Laiks», “Ezerzeme», “Vaduguns», “Rēzeknes Vēstis», radio “Alise Plus», Grani.lv
