Valdis Naglis
16. un 17. augustā Ludzā notika Soikānu dienas, kurās dažādās aktivitātēs un pasākumos tika atsvaidzinātas atmiņas par izciliem Soikānu dzimtas pārstāvjiem un viņu devumu Latvijas un Ludzas novada dzīvē.
Mūs vienmēr ir interesējuši pagātnes noslēpumi un mūsu priekšteču loma tajos. Dzimtā vieta ir kā augsne, kas baro un uztur spēkā dzimtas saknes, glabā sevī senču mantojumu. No paaudzes paaudzē nodoti vēstījumi, kas liek lepoties par savu izcelsmi. Mūsdienās daudzi cilvēki interesējas par savas ģimenes vēsturi, veido savas dzimtas kokus un atrod jaunas radniecības saites. Vēsturiski Latgale ar lielo bērnu skaitu veidojusi tādus ģimenes atzarus, ka grūti tiem izsekot. Tāpēc tiek rīkoti dzimtas pārstāvju salidojumi ar satikšanos, atmiņām, stāstiem un savu daļiņu dzimtas kokā.
Soikānu dzimtas piederīgo salidojuma iniciatore, idejas autore un galvenais virzītājspēks ir Ludzas novada Tūrisma centra vadītāja Līga Kondrāte, kura stāsta par to, kāpēc ir aktuāla Soikānu dzimtas atcere tieši šobrīd: „Ar Ludzas novada pašvaldības atbalstu, kā arī ar novada bibliotēkas un muzeja palīdzību, vācām informāciju par dzimtas pēcnācējiem un sūtījām ielūgumus. Šogad aprit 135 gadi, kopš dzimis mūsu novada aktīvs sabiedriskais darbinieks, kultūrvēsturnieks un publicists Jezups Soikāns, un tieši pirms 100 gadiem nācis klajā viņa kultūrvēsturiskais apcerējums „Senejo Latgola”. Nākošgad tikpat liela jubileja būs arī darbam „Kū mums stosta senču kopi”. Darbi ir apjomā nelieli un nesatur daudz pētījumu un analīzes, tomēr tiem ir svarīga nozīme Latgales vēstures popularizēšanas laikā, kad Latvijas novadu iedzīvotāji, jo sevišķi latgalieši, par savu pagātni zināja maz. Jezups Soikāns ir bijis Ludzas apriņķa priekšnieks, un viņa darbības veikums bija Ludzas Latgales kultūrveicināšanas biedrības dibināšana ar nodaļām vairākos pagastos, Tautas nama uzbūvēšana, Ludzas etnogrāfiskā muzeja un ģimnāzijas nodibināšana, kā arī laikraksta “Latgolas Sorgs” izdošana un rediģēšana. Ir saglabājušās daudzas liecības par to, ka J. Soikānu pēc aiziešanas mūžībā uz Ludzas kapiem pavadījusi visa pilsēta”.
Soikānu paralēles ar igauņiem
Lielu pētniecības darbu Soikānu dzimtas sakņu pētīšanā ir veicis valodnieks un tulkotājs Uldis Balodis. Viņš ir Jezupa Soikāna mazmazdēls, gleznotāja Jura Soikāna, kura vārdā nosaukta Ludzas mākslas skola, mazdēls, kurš iedziļinājies savas dzimtas vēsturē līdz 18. gadsimtam. Atklājies, ka daudziem ģimenes atzariem ir tieša saistība ar igauņiem. Ir vairākas versijas, kā iedzīvotāji no Igaunijas teritorijas nokļuvuši Latgalē. Viena no tām stāsta, ka muižnieks no Igaunijas zaudējis derībās Ludzas apkārtnes muižniekam, kā rezultātā igauņu ciemu iedzīvotāji pārvesti uz Latgali. Cits variants -- vairāku ciemu iemainīšana pret diviem medību suņiem. Lai nu kā, igauņi apmetināti Ludzas apkaimē no Nirzas līdz Mērdzenei. Viņu pēcteču uzvārdi varētu būt Soikāni, Poikāni, Buļi, Mekši un Ulasi.
Savus pētījumus U. Balodis reprezentēja 16. augustā starptautiskajā seminārā „Ludzas igauņi un Soikānu dzimtas paralēles” Ludzas novadpētniecības muzejā ar igauņu un latviešu zinātnieku -- valodnieku piedalīšanos. Tā kā igauņu valoda Latgalē netiek lietota, bija pieejams interaktīvais ekrāns, kurā varēja noklausīties skaitļa vārdu, sveicienu un atvadu, krāsu, dzīvnieku igaunisko izrunu. Muzikālu sveicienu igauņu valodā sagādāja folkloras kopas “Ilža” dalībnieces, kuras pastāstīja, ka lielākajai kolektīva daļai ir igauņu saknes. Piemēram, Daces Tihovskas mammas vecmammu sauca Salomeja Salo (Sallo).
Dzimtas saknes pievelk
17. augustā notika braucieni uz dzimtas kapu vietām un stāstiem par savas ģimenes likteņa līkločiem. Pārsvarā pārstāvēti ir Jezupa Soikāna visu triju bērnu pēcteču zari. Meitas Irēnas mazdēls Robins un dēla Nikolaja mazdēls Krists, kuri dzīvo Austrālijā, pastāstīja: “Tajā laikā, kad pārcēlāmies uz dzīvi Austrālijā, ģimenē komunicējām tikai angliski, kaut arī visi bijām latvieši. Tas tādēļ, ka šeit bija ļoti nelabvēlīga attieksme pret tiem, kas runā citādāk. Tāpēc mēs, latgaliešu pēcteči, vairs nemākam dzimto valodu. Un tomēr saknes pievelk, tāpēc esam te.” Jā, daudzi J. Soikāna dzimtas pārstāvji aizklīduši tālu pasaulē, un tāpēc, atbraucot šeit uz salidojumu, varēja aizpildīt neskaidrās līnijas radurakstos. Iepazīšanās un atmiņu stāsti norisinājās, baudot vakariņas latgaļu kukņā.
Bez šaubām, centrālais notikums bija Soikāna balvas nodibināšana, kuras iniciatore ir Jura Soikāna Ludzas mākslas skola, Marika Čerņavska un Sandra Vorkale. Balva tiks nominēta un pasniegta šoruden. Šī notikuma devīze -- no maziem ciemiem izaug lieli cilvēki. Pasākuma izskaņā -- Ulda Baloža vārdi: „Soikānu ģimene ir manas mātes vectēva ģimene, un šodien iezīmēja pirmo reizi kopš 1944. gada, kad Latvijā atkal apvienojās trīs paralēles no mana vecvectēva trim bērniem. Uzaugot Latvijas pasaules bēgļu pēcteču kopienā, mūsu ģimene šķita maza, bet patiesībā tā ir diezgan liela, un šodien mums paveicās, ka vietējā ģimene un draugi no tuvienes un tālienes ieradās un dalījās savos stāstos par savu mantojumu un atmiņām. Mūsu pasākumā notika ekskursija pa Ludzas vietām un tuvējiem laukiem, kas ir nozīmīgi Soikānu ģimenei. Tajā bija gan Ludzas pilsētas kapsēta, gan Ciblas kapsēta, netālu no kuras atradās Soikānu senču ciems (Britiki). Tas bija īpašs pasākums.”
