Šobrīddienas Latgales Maltai ar nosaukumu Malta nebija nekāda sakara. Visām šeit esošām apdzīvotām vietām bija savi, citi nosaukumi, Malta bija tikai upe, kura tecēja gar šīm apdzīvotām vietām.
Viss aizsākās 1925. gadā, kad Rozentovas pagastu pārdēvēja par Maltas pagastu. 1926. gadā Antonopoles dzelzceļa staciju pārdēvēja par Maltas staciju.
Un 1937. gadā beidzot arī Borovajas ciemu pārdēvēja par Maltu1.
Ar to pašu rīkojumu piedzima arī Silmala – šādi pārdēvēja agrāko Maltu, kura bija šīs upes krastos netālu no Prezmas.
Kaut arī cilvēki vēl šobrīd saka Borova, Zamostje2, Antonopole, Mostovaja, Rozentova, vienā vārdā tā ir Malta3.
Uz Maltu es parasti atbraucu ar autobusu. Nezinu, no kuriem laikiem, bet arī šobrīd Maltā ir divas autobusu pieturas – 500 m attālumā viena no otras. Ja brauc no Daugavpils, pirmā ir pie bijušās Zirgu pasta stacijas, otra pie Kultūras nama.
Ja aizejam aiz Kultūras nama, tur ir tiltiņš pār Maltas upi. Kāpjam kalniņā, kādu puskilometru ejam pa meža ceļu un ieejam Meža ielā.
Dažreiz manī automātiski piedzimst doma – man šeit patiktu dzīvot4!
Meža iela šeit tiešām ir mežā. Te ir kādas 30 mājas, pēc šķelto akmeņu pamatiem redzams, ka ēkas būvētas ļoti sen.
Ejam, tad ir krustojums – pa kreisi kapi un pareizticīgo baznīca, pa labi skola un katoļu baznīca5.
Rozentovas katoļu baznīcas dārzā daudz apbedījumu, ļoti iespējams, ka tai apkārt bija kapi. Guļ te šīs draudzes ilggadējie prāvesti Juzefs Dembinskis (?–1854) un Kazimirs Dovgialovičs (1863–1948). Te apglabāti arī Rozentovas muižas īpašnieki Bohomoļci – Mihals (1817–1879) u. c6.
Baznīca ir veca, no koka, ar vienu tornīti augšā7. Līdzās baznīcai ir mūra zvanenīca – teju baznīcas augstumā.
Baznīca ir vienā kalniņā, upei pāri otrajā bija Rozentovas muiža.
Rozentova ir vēsturiski vecākā tagadējās Maltas daļa. Kad vēl nebija Daugavpils–Rēzeknes šosejas, kuru izbūvēja 1836. gadā, gadsimtiem ilgi nozīmīgs ceļš gāja caur Rozentovu. Tauta vēl tagad to veco ceļu – uz Černasti, Bērzgali pie Rušonas ezera un tālāk – sauc par katerinovku8.
Novadpētnieks Aleksandrs Grodzickis raksta, ka 20. gs. sākumā izdotajā Ivana Venediktova „Īsajā Rēzeknes uzziņu grāmatā" teikts, ka „pilsētā jau bija parādījies telefons ar 71 abonentu, tas Rēzekni savienoja ar Viļānu un Varakļānu miestiņiem, kā arī ar lielākajām muižām – Rozentovu un Rikopoli"9.
Vislielāko atpazīstamību Rozentovas muiža ieguva 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā, kad šeit ražoja piena produktus, kurus veda tirgot uz tālām lielpilsētām.
20. gs. sākumā Rozentovas muižā tika turētas vairāki simti Holandes govju. No to piena gatavoja skābo un saldo krējumu, to sterilizēja, pildīja stikla traukos ar īpašiem vāciņiem. Šāda produkcija varēja ilgi uzglabāties, tādēļ tika sūtīta uz Rīgu, Sanktpēterburgu, Varšavu u. c. vietām. Ražoja muižā arī franču tipa sierus – nelielus, bet ļoti garšīgus. Viss tas bija zem reģistrētas tirdzniecības markas „Rozentovo". Pirmais pasaules karš izpostīja šo Latgalē modernāko piensaimniecību.
Rozentovā ražoja īstu sieru, jo tas, ko gatavoja Latgales zemnieki savās mājās, daudzu vērtējumā ir tikai presēts vai izkaltēts biezpiens ar vai bez piedevām. Rozentovas piena pārstrādes uzņēmuma panākumi bija iespējami tādēļ, ka bija jau izgudrotas pasterizācija, sterilizācija utt.
Bohomoļciem piederēja arī Garkalnu muiža. Pirms Pirmā pasaules kara te saimniekoja Mihals, bet Rozentovā viņa brālis Filips.
Rozentovas muižas kungu māja bija divu stāvu, ar kolonnotu balkonu centrā un skaistiem 12 logiem visā garumā. Šī māja nodega 1920. gada janvārī.
No Rozentovas pa Andrupenes ielu ejam uz šoseju.
Malta ir līdzīga Līvāniem. Šīs abas apdzīvotās vietas izauga ap transporta ceļiem – upe, šoseja, dzelzceļš. Ja citur ir viens vai divi (parasti vecais un jaunais) centri, tad Malta, arī Līvāni, ir policentriskas.
Viena no galvenajām, droši vien pati galvenā Maltā ir 1. Maija iela, kura ir vienlaicīgi arī valsts nozīmes maģistrāle A13. Apvedceļa Maltā nav, tādēļ tranzītbraucēju ja ne prātā, tad navigācijas ierīcēs Malta paliek. Numerācija 1. Maija ielā sākas no Daugavpils puses, droši vien Maltā kustību no Daugavpils uz Rēzekni, bet ne otrādi, uzskatīja par galveno.
Blakus Maltas galvenajam krustojumam var redzēt Zirgu pasta stacijas bijušo ēku. 19. gs. sarakstos norādīts, ka aiz Rēzeknes pirmā tāda uz Daugavpils pusi ir stacija Garikolni. Droši vien tā ir tā pati, kura ir tagadējās Maltas vidū, bet tajos laikos tai bija tas nosaukums.
Te, pie krustojuma, vienā pusē manā jaunībā bija grāmatu veikals, otrā pusē frizētava. Vidusskolas gados atpūtas mājiņās pie Rāznas sapazinos ar divām draudzenēm – augumā mazākā strādāja virs grāmatnīcas „Liesma"10 par bibliotekāri, garākā arī dzīvoja Rēzeknē, bet strādāja par frizieri Maltā.
Man ļoti patika, arī tagad patīk bibliotēkas un frizētavas – to smarža, iekārtojums, cilvēki, kuri šeit ir. Kādu gadu, iepriekš piezvanot, vai viņa strādā, braucu frizēties uz Maltu.
Andrupenes ielu it kā turpina Stacijas, pa kuru, laikam nav jāsaka, uz kurieni var aiziet.
Divi gadi – 1861. un 1862. – bet tik grandiozu pārmaiņu laiks! Atcēla dzimtbūšanu visā Krievijas impērijā, rīb un ducina dzelzceļš no Sanktpēterburgas uz Varšavu caur Inflantiju! Bija cilvēki, kuri neticēja ne cara manifestam, ne dzelzs rumakiem! Nu nevar taču tā būt!
Sliežu ceļš tika izbūvēts tā, ka tā rietumu pusē palika Antonopoles muiža. No muižas vārda savu nosaukumu dabūja stacija.
19. gs. beigās stacijas „tuvumā atradās Veinštoka krogs. Tālāk līdz pašai šosejai stiepās mežs"11.
Sliežu ceļš gāja paralēli šosejai. Bija brīdis, kad šie nozīmīgie satiksmes ceļi varēja kļūt arī par robežu. Kad ķeizariskā Vācija un padomju Krievija 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā sprieda par pamieru un robežām, vienā no sākotnējiem plāniem bija paredzēts, ka starpvalstu robeža Latgalē ies pa dzelzceļu vai šoseju – uz rietumiem teritorijas piederēs ķeizariskajai Vācijai, bet uz austrumiem padomju Krievijai. Vēl 1918. gada vasarā Valerija Seile ar domubiedriem rakstīja lūgumus vācu administrācijai – nu nesašķeļam Latgali divās dažādās valstīs, nevelkam robežu pa to dzelzceļu!
Antonopoles muižas pēdējā īpašniece bija Marija Zigalkovska (pēc pirmā vīra – Ņikoļska). Veinštoki bija turīgi šejienes ebreji un starpkaru periodā viņiem Maltā piederēja manufaktūras veikals.
No stacijas atpakaļ eju pa Parka, tad Brīvības ielu. Te ir tā jaunā Malta – administratīvās ēkas, daudzdzīvokļu nami. Kur agrāk bija VEF filiāle, netālu ir pat daudz piecstāveņu.
Uz priekšu ir Maltas upe. Upēm agrāk bija daudz lielāka saimnieciskā nozīme nekā tagad. Arī upītes tolaik bija īstas upes12 – pa tām pludināja kokus, laivās veda kravas. Ulmaņlaikos netālu no tilta bija dzirnavas, bet dzelzceļam tuvāk – ķieģeļnīca.
Tvaika dzirnavas un kokmateriālu zāģētava „Latgale" piederēja Judelam Zaidelam13. Tvaika dzirnavas parasti bija upju tuvumā – te to ūdeni ņēma, te arī satecināja.
Tur, kur Brīvības iela pienāk pie šosejas, ir veikals. Agrāk tur bija kafejnīca „Prieďīte". Te svinēja izlaidumus, kāzojās un bērojās. Vai vienkārši paēda pusdienas. Šīs „Priedītes" vairs nav, bet turpat līdzās šosejas malā vēl aug 8 priedes. Skaistas, izturīgas.
Stāvu pieturā, gaidu autobusu. Iezvanas man telefons.
Saruna par citām lietām, tad man jautā:
– Tu kur?
– Gaidu pīturā. Priedītes.
– Nu tu i lāpauss!
1 Apmēram tajos pašos gados par Silavām un Silenēm tika pārsauktas vēl divas Borovkas, no kurām viena ir pie Daugavpils–Krāslavas ceļa, bet otra pie Baltkrievijas robežas.
2 Zamostju Latgalē bija daudz – kā un Borovku, Zastenku, Slobodku vai Poguļanku. Tā Rozentovas pagasta Zamostjes muiža pirms Agrārās reformas piederēja Nikolajam, Aleksandram un Albertam Rāti. Slavena Zamostje bija Rundānu pusē, kur interesanti saimniekoja muižkungs Leopolds de Valdens.
3 Tā Malta ir ar vissaputrotāko administratīvo un toponīmisko vēsturi visā Latgalē!
4 Šīs vietas savās gleznās ir attēlojis mākslinieks Broņislavs Pavlovskis.
5 Maltas jeb Borovajas vecticībnieku lūgšanu nams bija redzams šī ceļa sākumā, Maltas upes otrajā krastā.
6 Blakus Mihala kapam ir Terēzes Bohomoļcas (dzimušas Felkerzāmas) kaps. Terēze mirusi 1862. gadā, uz viņas kapa pieminekļa, citu starpā, ir arī vārds Inflantija.
7 Uzcelta 1780. gadā, vēlāk vairākas reizes paplašināta.
8 Dzejnieks Ivars Magazeinis stāstīja, ka viņa vecmāmiņa aktīvi lietoja šo apzīmējumu katerinovka. Šobrīd reminiscence par to ir Katrīnas iela Maltā.
9 Grodzickis A. Rēzekne gadsimtu mijā // „Darba Karogs”, 27.01.1990.
10 Rēzeknes grāmatnīcas/bibliotēkas ēka (tag. Brāļu Skrindu iela 17) uzcelta 1964. gadā pēc arhitekta Modra Ģelža (1929–2009) projekta. Tajā laikā – moderna, savdabīga. Grāmatnīcā „Liesma” 70.–80. gados notika lekcijas, izstādes (piemēram, 1974. gada aprīlī te bija Osvalda Zvejsalnieka gleznu izstāde). 80. gados grāmatnīca iepirka no iedzīvotājiem lietotu daiļliteratūru, te varēja pieteikties uz parakstāmajiem izdevumiem, apmaiņā pret makulatūru saņemt deficītas grāmatas. Ēka pēdējo reizi renovēta 2024. gadā.
11 Poļaks M. Kundziskas kaprīzes dēļ... // „Znamja Truda", 30.11.1968.
12 Te pie vainas masveida meliorācija.
13 Daugavpils apgabaltiesas.. // „Valdības Vēstnesis", 17.04.1935.
Komentāri