RVSI

Sākumā Rēzeknes Valsts skolotāju institūts (dib. 1925) bija koka mājā un pavisam citur.

Skolotāju institūta jauno, lielo mūra ēku (Atbrīvošanas aleja 115¹) uzbūvēja tukšā vietā pilsētas nomalē. „1924. gadā no Makašānu pagasta Stučevas muižas atdalīts zemes gabals 12,5 ha platībā.”² Šeit, uz muižas³ bijušajām pļavām un tirgus plačiem, tika uzbūvēta Latgales gaismas pils — Rēzeknes Valsts skolotāju institūts.

Arhitekts praktiķis un arhitektūras profesors Pauls Kundziņš (1888–1983) projektēja dažas ēkas arī Latgalē. Šī, Skolotāju institūta, ir pirmā, lielākā – atvērta 1927. gadā. 

No institūta izveides līdz 1929. gadam tā direktors bija Kārlis Dāvis (1886–1942). Šim cilvēkam ir lieli nopelni šīs mācību iestādes sākotnējā tapšanā, jaunās ēkas ieplānošanā un iekārtošanā. Kad tika atklāts, ka audzēkņi nelegāli lasa un apspriež aizliegto literatūru, tika nomainīta institūta vadība un par skolas direktoru iecelts baznīckungs Nikodems Rancāns.

Ja iepriekš te valdīja sociāldemokrātisks un pārnovadniecisks gars, tad ar Nikodemu Rancānu institūtā ienāca latgaliskums, katoliciskums.

Līdz Nikodema Rancāna laikiem institūta vicedirektors bija Alfrēds Skroderis⁴ (1883–1969), kurš savulaik par revolucionāro darbību tika notiesāts un sabija Sibīrijā no 1907. līdz 1917. gadam (par šo dzīves posmu ir viņa grāmata „Soda zemē Sibīrijā” (1939)).

1928. gada 27. novembrī Rēzeknes pilsētas Domes deputāti Alfrēdu Skroderi ievēlēja⁵ par Rēzeknes pilsētas galvu⁶. Šajā amatā Alfrēds Skroderis sabija īsu laiku, jau 1929. gadā viņa vietā nāca Jezups Rubuļs.

Par Stučevu, uz kuras zemēm uzbūvēja institūta ēku, dzirdēju vēl no sava vectētiņa, bet ne muižas un to īpašnieku Krutovu sakarā. Pēc kara Stučevas kalnā bija ierīkota kokaudzētava. Sākumā tā bija Dzelzceļa kokaudzētava, kurā audzēja koku un krūmu stādus dzelzceļa aizsargjoslu izveidei. Arī košumkrūmus un puķes dzelzceļa staciju, pārbrauktuvju izdaiļošanai. Vēlāk tā vairs nebija Dzelzceļa kokaudzētava, bet bija tāda kā vispārēja. Cilvēki te varēja nopirkt augļu kokus, arī mūsu Lielo Garanču dārzā vēl kaut kas no Stučevas kokaudzētavas aug⁷. Nikodema Rancāna, kurš bija aizrautīgs augļkopis un bitenieks un par to bija arī grāmatas sarakstījis, laikos pie institūta izveidojās parks, bišu drava, siltumnīcas.

Arī es atceros šo ēku tāda kā meža vidū. 1997. gadā viesulis visus lielos kokus ēkas priekšā nolauza. Palika neskarts eksotiskais Amūras korķkoks⁸ pie šobrīdējās dienesta viesnīcas. Ļoti iespējams, ka šis koks ar neparasto mizu stādīts monsinjora laikos.

Institūtam dienvidrietumu pusē bija Zirgu tirgus, bet ziemeļos – jauna iela. Šobrīd to sauc par Krišjāņa Valdemāra, bet pašos pirmsākumos – no 1928. līdz 1934. gadam – tā bija Institūta iela.

Rēzeknes valsts skolotāju institūts bija vidējā mācību iestāde, kuras beidzēji varēja iestāties augstskolā.

Pie institūta bija sava Izmēģinājumu pamatskola, institūtā bija vairāki pulciņi, te notika dažādi pasākumi. Piemēram, 1929. gada 7. decembrī institūtā ar referātiem uzstājās Viktors Eglītis un Edvarts Virza.

Institūtā tika mācīti ar pedagoģiju saistīti priekšmeti, bet netika atstāti novārtā valodas⁹, vingrošana¹⁰, mūzika¹¹.

Jūlijs Rozītis (1880–1952) no 1930. gada institūtā mācīja ērģeļu un klavieru spēli, dziedāšanu un mūzikas teoriju. „Vairākums no bijušajiem RVSI audzēkņiem ir norādījuši, ka mācību laikā „izcilākā personība .. bija mūzikas skolotājs Jūlijs Rozītis, kas bija beidzis Drēzdenes konservatoriju, vadīja skolas kori un simfonisko orķestri, harmonizēja daudzas latgaliešu tautasdziesmas””.¹²

Broņislava Martuževa (1924–2012) RVSI mācījās kara laikā – no 1941. līdz 1944. gadam. „Školuotuojs Jūlijs Ruozītis (Rozītis) īlyka lobus muzykys vuiceibys pamatus, nu tīnis nareši Bronislava iz sātu atvede ari pyrmuos pošys sacerātuos dzīsmis, kuruos savuiceja sovejim, tok nivīns nazynuoja, ka jei poša ir tūs autore.”¹³

Nacistu okupācijas laikā institūta telpās ievācās armijnieki, bet audzēkņi mācās dažādās vietās visā pilsētā – mājā, kur Brāļu Skrindu ielā bija „Rēzeknes Ziņu" redakcija, ēkā pie Sarkanās baznīcas u.c.

1944. gadā ēka pamatīgi cieta no padomju aviācijas uzlidojumiem. „1949. gadā tā – ar dažām izmaiņām telpu plānojumā – tika atjaunota. Te 1949./50. m. g. darbu uzsāka Rēzeknes pedagoģiskā skola. Tā bija izveidota 1946./47. m. g. pēc Rēzeknes ekonomiskā tehnikuma – bijusī komercskola – likvidēšanas (Aglonas ielā 3).”¹⁴

Cik zinu, tad Rēzeknes pedagoģisko skolu (varēja mācīties klātienē un neklātienē) pabeidza mans tētis, kurš visu mūžu nostrādāja par matemātikas skolotāju.

Rēzeknes pedagoģisko skolu ir beiguši arī Jānis Streičs, Manfreds Šneps-Šneppe, Modests Līpenītis u. c.

1956. gadā Rēzeknes pedagoģisko skolu likvidēja, ēkā izvietoja Rēzeknes internātskolu.

1987. gadā šeit atkal bija Rēzeknes Pedagoģiskā skola, kuru 1991. gadā pārveidoja par Rēzeknes Skolotāju institūtu. 1995. gadā šo institūtu iekļāva Rēzeknes Augstskolas sastāvā. 2016. gadā Rēzeknes Augstskolu pārdēvēja par Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, kopš 2025. gada aprīļa RTA ir Rīgas Tehniskās universitātes struktūrvienība.

Izremontētā vecā RVSI ēka, kā arī jaunizbūvētā blakus ir galvenās, īstenībā vienīgās Rēzeknē, kur šobrīd rit studijas un notiek pētniecība.