Tējas dzimtene ir Ķīna, no turienes šis dzēriens izplatījās pa visu pasauli. Tējas triumfālajā gājienā būtiskākā loma ir Britu impērijai, kura šo krūmu sāka audzēt savā kolonijā Indijā, tirgot tā lapas pa visu pasauli, ieviesa tējas dzeršanas modi pašā Anglijā.
Anglijā tēja sākumā bija elites pārstāvju dzēriens, bet drīz vien tēju dzēra arī strādnieki. Lai uztaisītu tējpauzi, lai uzmundrinātos, lai nonivilētos sociālā hierarhija.
Tēja Rietumos ir apgriezti proporcionāla lieta džinsiem. Ja šīs bikses sākotnēji bija zeltraču, vienkāršo strādnieku, kovboju darba apģērbs, ar laiku tās kļuva par mūziķu, baņķieru un politiķu iemīļotām ūzām. Ja tēju 18. gs. varēja atļauties tikai situētie, tad gadsimtu vēlāk šo aizjūras dzērienu baudīja i vorkeri, i zemnieki, to deva pat nabagmājās.
Tieši pateicoties britiem sanāca tā, ka šobrīd tēja ir otrs pasaulē vairāk lietojamais dzēriens pēc ūdens.
Tēja bija gan iegansts, gan asociatīvs simbols dažiem būtiskiem pasaules vēstures notikumiem.
Jau skolas solā es uzzināju par Bostonas tējas dzeršanu. Britu impērijai piederēja kolonijas Ziemeļamerikā, metropole ar papildu nodokļiem dažām precēm, nesaskaņojot šo lēmumu ar provinci, gribēja parādīt, kas ir kas, bet kolonijas aktīvākie pilsoņi sadumpojās un izsvieda ūdenī tēju no ostā iebraukušajiem trīs kuģiem. Šis notikums 1773. gadā bija viens no sākuma punktiem, beigu punkts bija neatkarīgas valsts – ASV – deklarēšana 1776. gadā.
Kaut arī tēja bija metropoles uzspiesta, amerikāņiem šobrīd nav nekādu pretenziju pret šo dzērienu. Šajā valstī jebkurā ēstuvē to var dabūt, populārākā ir tieši Angļu brokastu.
Pavisam citādi ir Dienvidkorejā. No 1910. līdz 1945. gadam Japāna bija okupējusi Koreju, šajā periodā iekarotāji te gribēja iedzīvināt savas tradīcijas. Sanāca pretēja reakcija – korejieši masveidā atteicās no tējas par labu kafijai, no sintoisma un budisma par labu kristietībai.
Tēja – tas ir stāsts par koloniālismu, globalizāciju, tehnoloģijām. Arī cilvēku psiholoģiju, ieradumiem, atkarībām. Lielo biznesu un mārketinga trikiem. Emocijām, satuvināšanos, skaistiem dzīves brīžiem.
Kaut īstenībā tēja (proti, tējas koks) ir viena, veikalos var nopirkt zaļo, melno. Arī balto un vēl dažas citas.
Atšķirība ir tajā, ko dara ar tējas koka lapām pēc to noplūkšanas. Kā vītina, kā izkaltē. Ļauj tām nedaudz ierūgt, un tad izkaltē u. c. Visu šo darbību rezultātā no viena auga var iegūt dažādas krāsas, dažādas garšas utt. dzērienu.
Par veselīgāko, noderīgāko parasti dēvē zaļo tēju. Ne visiem tā garšo, bet zinu cilvēkus, kuri dzer vienīgi šo tēju.
Pasaulē ir daudz tradīciju, daudz visādu pamācību, kā pareizi pagatavot tēju.
Eiropā par derīgāko materiālu tējkanniņai uzskata fajansu, par vēl labāku – porcelānu. Tukšu tējkanniņu uzsilda (var, piemēram, paturēt tās sānus kādu minūti zem krāna ar karstu ūdeni), ieber iekšā nepieciešamo tējas daudzumu. Ūdeni vāra, līdz parādās tajā pirmie burbuļi. Aplej tējkannā iekšā iebērto tēju, pašķelvina, pēc 10 sekundēm ūdeni nolej, bet tējas lapas paliek. Te var noderēt sietiņš, var arī iepraktizēties tā, ka var bez sietiņa iztikt. Šis pirmais, ļoti īsais aplējums vajadzīgs tādēļ, lai lapiņas nomazgāt tīras. No putekļiem, sīkiem pielipumiem utt. Šādi īstenībā ir prātīgi gatavot ne tikai tējas koka lapas, bet arī jebkuru zāļu tēju.
Kad lapiņas ir nomazgātas, lej virsū karstu ūdeni un ļauj ievilkties. Ķīnieši apgalvo, ka te ilgi gaidīt nedrīkst – ievelkas 3 līdz 15 minūtēs, ja ilgāk, dzēriens kļūst pat kaitīgs.
Tējkanniņas dibenā palikušas lapiņas var apliet otrreiz un pat trešo reizi. Daži apgalvo, ka otrais aplējums ir pats garšīgākais.
Par japāņiem pat nerunāsim – tur tējas ceremonija ir filozofija, komunikācija, māksla un pārtika reizē.
Uzbeki uzvārīto tēju vairākas reizes pārlaista no kādu 30 cm augstuma. Šķidrums ne tikai atdziest, bet galvenais – bagātinās ar skābekļa burbulīšiem.
Angļiem ir sava tējas ceremonija, krieviem sava utt. Vieni dzer tēju ar pienu, citi ar cukuru vai ievārījumu. Vieni bez piedevām, citi ar... Ar ko tik tēju nesavieno!
Tēju manā bērnībā mūsu ģimenē dzēra tā, par ko šobrīd raksta, ka tā nav pareizi. Mūsu mājās bija parasta, veikalā nopērkama fajansa tējkanniņa, kurā iebēra tēju, aplēja ar karstu ūdeni. Tur sanāca koncentrāts, kuru lēja krūzē un atjauca ar karstu ūdeni. Tas koncentrāts derēja arī atdzisis, jo to sajauca kopā ar uzvārītu ūdeni.
Tēja bija Gruzijas, pārdevās nelielos, papīrā iepakotos kubiņos. Tie, kuri bija pabijuši cietumos, arī nakts maiņu strādnieki gatavoja čefīru – ļoti stipru, ļoti rūgtu tēju. Kad izdzēri čefīru, sirds sitās kā zvirbulim, bija pat neliels reibumiņš.
Mana vecmāmiņa tēju dzēra no krūzītes, bet dažreiz arī no apakštasītes, kuru mūsmājās sauca par spotkeņu. Kādēļ viņa tā darīja, nezinu – jaunības ieradums, dzēriens ātrāk atdziest, ir pārskatāms un citādāk izskatās?
Parasti tā bija Latgalē dzīvojošo vecticībnieku tradīcija – gatavot tēju patvārī, bet tā darīja arī daži latgalieši. Pat bija latgaliešiem savs patvāra nosaukums – čajmašyns.
Daudzi kur Latgalē muzejos vai privātās kolekcijās var redzēt visādus patvārus. Ar daudzām medaļām uz sāniem un bez tādām, dzeltena vai sudabraina metāla. Ir milzīgi – diviem spaiņiem. Tie bija traktieros, kazarmās u.c. Jo mazāks patvāris, jo vērtīgāks – tā uzskata kolekcionāri. Esmu redzējis sprīdi augstu patvāri – ceļojumiem.
Esmu pāris reizes cienāts ar tēju no īsta patvāra (elektriskos, kuri bija padomju gados ēdnīcās, te neskaitu). Tam misiņa patvārim pat kopā ar citiem lasīju čiekuriņus, ar kuriem to kurināt. Kad saimnieks patvāri ielika kamīnā, aizdomājos – patvāri varēja vārīt ārā, iekšā uz krāsns, bet, ja es šo senatnīgumu gribu savā maziņajā pilsētas dzīvoklī?
Ūdeni es vāru elektriskā tējkannā. Tēju ieberu stikla kanniņā. Tur arī uzleju ūdeni. Var noskatīties, kā notiek termiskā ekstrakcija. Tas notiek ļoti ātri, tādēļ man pietiek ar stikla kanniņu. Ja es gribu mežrozīšu augļu tēju, ar plānu stikla sieniņu kanniņu nebūs gana. Tējas panākumus globālā mērogā noteica divi faktori – dzēriena tonizējošais efekts un ļoti ātrā pagatavošana.
Tas bija pasaulē pirmais fastdrinks. Aplēji, pēc piecām minūtēm vari jau dzert.
Uz pasaules ir ļoti maz augu, kuru lietošanas rezultātā cilvēks kļūst rosīgāks, mundrāks, pastiprinās dažas viņa maņas un spējas. Tie tonizē, tas ir kā dopings. Un tieši tādēļ šo augu dzērieni ir tik populāri.
Arī ignorēti. Ir atsevišķi cilvēki un veselas sabiedrības, kuri negrib šo dopingu, grib būt tikai un vienīgi paši. Viņiem ir ūdens, piens, sulas utt.
Zinu cilvēkus, kuri ir konsekventi kafijas dzērāji. Zinu tādus, kuri dzer tikai tēju. Zinu tādus, kuri citreiz vienu, citreiz otru. Zinu arī tādus, kuri nedzer ne kafiju, ne tēju.
Tāda ir pasaule.
Komentāri