Daugavpilī jau veiksmīgi darbojas divas šķeldas katlumājas, kas uzbūvētas ar Eiropas līdzfinansējuma atbalstu. Ko tas mums ir devis? Praktiski -- siltumenerģijas tarifa samazinājumu daugavpiliešiem. Savukārt globālākā mērogā šķeldas katlumājas ir videi draudzīgākas.
Klimata pārmaiņas jau sen vairs nav abstrakta tēma zinātniskām konferencēm. Tās arvien biežāk jūtamas ikdienas dzīvē – neparasti karstas vasaras, maigas ziemas, krasas temperatūras svārstības. Viens no faktoriem, kas ietekmē šos procesus, joprojām ir enerģētika, tostarp pilsētām un apdzīvotām vietām ierastās katlumājas, kas darbināmas ar gāzi un mazutu.
Katlumājas nodrošina dzīvojamo māju, skolu, slimnīcu un rūpniecības objektu apkuri. Tomēr, lai nodrošinātu stabilu siltumapgādi, tiek dedzināts fosilais kurināmais, un tas ir tieši saistīts ar siltumnīcefekta gāzu izmešiem.
Dabasgāze tiek uzskatīta par “tīrāko” tradicionālo kurināmā veidu. Tās sadedzināšanas laikā izdalās mazāk oglekļa dioksīda nekā izmantojot ogles vai mazutu, kā arī ievērojami mazāk kvēpu un sēra savienojumu. Tieši tāpēc pēdējās desmitgadēs gāze siltumenerģētikā izkonkurē citus kurināmā veidus. Tomēr arī gāzes katlumājas joprojām ir CO₂ – galvenā globālās sasilšanas virzītājspēka -- avots. Turklāt gāzes ieguves un transportēšanas posmā atmosfērā var nonākt metāns – siltumnīcefekta gāze, kas īstermiņā pēc savas ietekmes uz klimatu ir daudzkārt kaitīgāka par oglekļa dioksīdu.
Šādā situācijā, šķiet, loģiskākais risinājums būtu pilnībā atteikties no katlumājām, kas darbojas ar gāzi, oglēm un mazutu. Taču diemžēl viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Pilnīga atteikšanās no gāzes un mazuta katlumājām nav iespējama vienā desmitgadē, jo īpaši valstīs ar aukstu klimatu. Tomēr jau tagad ir iespējami risinājumi, kas samazina to ietekmi uz klimatu. Tostarp -- ēku energoefektivitātes paaugstināšana, katlumāju modernizācija, pāreja no mazuta uz gāzi kā pagaidu risinājums, kā arī hibrīdo siltumapgādes sistēmu attīstība.
Ilgtermiņā klimata dienaskārtība arvien biežāk pieprasa nevis “mazāk kaitīgus” risinājumus, bet gan principiālu pieejas pārskatīšanu siltuma ražošanā. Un, lai gan gāzes katlumājas pagaidām šķiet pieņemamākas uz mazuta katlumāju fona, tomēr abas tehnoloģijas joprojām ir daļa no problēmas, nevis tās galīgais risinājums.
Ņemot vērā visus šos aspektus, Eiropas fondi ir raduši iespēju finansēt šķeldas katlumāju būvniecību. Atšķirībā no gāzes, oglēm un mazuta, koksnes šķelda ir atjaunojams energoresurss. Parasti šādās katlumājās izmanto mežizstrādes un kokapstrādes atkritumus – zarus, koku galotnes, zemas kvalitātes koksni. Šī izejviela neprasa papildu koku ciršanu, jo citādi tā vai nu sadalītos, izdalot ogļskābo gāzi, vai arī tiktu sadedzināta bez lietderīga pielietojuma. Oglekļa dioksīds, kas izdalās, sadedzinot biomasu, iepriekš koku augšanas procesā ir ticis absorbēts. Tādējādi ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas apstākļos šķeldas katlumājas ļauj būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas salīdzinājumā ar fosilo kurināmo.
Šķeldas katlumājas ir daļa no ES klimata un enerģētikas stratēģijas. “Zaļā kursa” un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumu kopuma ietvaros Eiropas Savienība uzskata ilgtspējīgu biomasu par nozīmīgu elementu pārejā uz klimatneitralitāti.
Atbalsts izpaužas vairākos veidos – sākot no investīciju subsīdijām un izdevīgiem aizdevumiem līdz nacionālajām programmām, kas veicina mazuta un gāzes katlumāju nomaiņu pret iekārtām, kuras darbojas ar atjaunojamo kurināmo. Īpaša uzmanība tiek pievērsta ilgtspējas principu ievērošanai, lai bioenerģētikas attīstība neizraisītu mežu noplicināšanu un bioloģiskās daudzveidības zudumu.
Šo iespēju savulaik izmantoja arī Daugavpils, kur tika uzbūvētas divas katlumājas, kas pašlaik kā kurināmo izmanto šķeldu.
“Ideja par šāda objekta būvniecību mums radās jau 2009. gadā. Mēs gatavojām projektu, plānojām trešās stacijas teritorijā, tās telpās, uzstādīt trīs šķeldas katlus, taču toreiz projekts nebija veiksmīgs un līdzfinansējumu mēs nesaņēmām. Taču to paveica privātie uzņēmēji. Uz kādu laiku šo ideju atstājām novārtā, bet aktualizējām to brīdī, kad sapratām, ka kurināt ar šķeldu ir ievērojami lētāk – pat laikā, kad gāzes cena bija 12 eiro par megavatstundu, šķelda maksāja ap 7 eiro. Tajā pašā laikā atklāti jāatzīst, ka šķeldas iekārtas ir ļoti dārgas, un iegādāties tās bez līdzfinansējuma nebūtu lietderīgi, jo atmaksāšanās laiks būtu ļoti ilgs. Tāpēc daudzas pašvaldības šādus projektus īsteno ar Eiropas līdzfinansējumu. Un, kad mums radās kārtējā iespēja iesniegt šādu projektu, mēs to izdarījām, -- 2017. gadā iesniedzām projektu līdzfinansējuma saņemšanai. Šoreiz mums viss izdevās, taču jāatzīmē, ka tas bija ļoti vērienīgs projekts, kas ietvēra ne tikai katlumājas būvniecību, bet arī pazemes mazuta saimniecības utilizāciju un sanāciju, kas iepriekš atradās šajā teritorijā. Pirms tam tur bija trīs dzelzsbetona tvertnes (to tilpums -- virs tūkstoš kubikmetriem), kuras mēs vispirms iztīrījām, sanējām, pēc tam demontējām, nolīdzinājām teritoriju un šajā vietā uzbūvējām šķeldas katlumāju, kas pašlaik veiksmīgi darbojas,” uzņēmuma “Daugavpils siltumtīkli” vadītāja Oļesja Duškeviča pastāstīja laikrakstam „Latgales Laiks”.
Jaunā, lielā šķeldas katlumāja ar 36 MW jaudu, ko uzbūvēja pašvaldības uzņēmums, oficiāli tika nodota ekspluatācijā 2022. gada janvārī. Un tobrīd tā patiešām izglāba pilsētu un tās iedzīvotājus. 2022./2023. gada apkures sezonā, gāzes krīzes laikā, kad šī kurināmā cenas sasniedza neiedomājamus skaitļus, uzņēmumam izdevās saglabāt tarifu. Ja nebūtu šīs katlumājas, tarifs pārsniegtu 300 eiro/MWh.
“Toreiz Regulators izrādīja mums pretimnākšanu, mēs „nosargājām” tarifu ne pēc metodikas. Pēc metodikas mums būtu bijis jānostrādā gads, pēc tam jāiesniedz tarifs. Tā ir ļoti ilga procedūra, taču, pateicoties tam, ka mums izrādīja pretimnākšanu, mēs spējām tarifu saglabāt. Tā bija mūsu pirmā katlumāja, kas lieliski darbojas līdz pat šodienai,” sacīja O. Duškeviča.
Savukārt 2024. gadā SC2 teritorijā tika atklāta vēl viena jauna šķeldas katlumāja ar 24,9 MW jaudu. Atkal īsā laikā izdevās piesaistīt Eiropas līdzfinansējumu. Uzņēmumam šis projekts bija jāīsteno nepilnos divos gados. Šīs programmas ietvaros no Latvijas tika iesniegti vairāk nekā 70 projekti.
“Mēs uzbūvējām vēl vienu katlumāju — 24,9 MW. Tā uzcelta ļoti interesantos apstākļos — tas ir vienīgais šāds inženiertehniskais risinājums Latvijā, kad katlumāja atrodas zemāk nekā šķeldas noliktavas. Mēs to iebūvējām nogāzē -- tā bija vienīgā brīvā vieta SC2 teritorijā. Šajā gadījumā bijām spiesti saglabāt mazuta saimniecību, jo pretējā gadījumā nepaspētu pabeigt projektu noteiktajā termiņā,” pašvaldības uzņēmuma vadītāja pastāstīja par otrās šķeldas katlumājas būvniecību.
Pašlaik abas katlumājas, kas darbojas 1., 2. un 3. zonā apvienotajā sistēmā, vasaras periodā spēj nodrošināt siltumenerģiju visai pilsētai. Ziemā — arī, bet tikai gadījumā, ja gaisa temperatūra nenoslīd zem 0 grādiem. Pašlaik pilsēta tiek apkurināta arī ar gāzi, jo šogad janvāris ir ļoti auksts.
Šķeldas katlumājas ir lētāks risinājums pilsētas iedzīvotājiem, kā arī videi draudzīgāks apkures veids. Pilnīgi ekoloģisks kurināmā veids neeksistē: “Nav pamata uzskatīt, ka koksne ir „ekoloģiski tīrs kurināmais”, jo pilnīgi ekoloģiski tīra kurināmā nav.
Mūsdienu dedzināšanas tehnoloģijas būtiski samazina negatīvo ietekmi uz vidi. Atšķirībā no mazuta un oglēm, koksne nesatur sēru, tādēļ dūmgāzēs nav sēra savienojumu. Tādu piesārņojošo vielu kā oglekļa monoksīda CO (tvana gāze) un slāpekļa oksīdu NOx izmeši tiek samazināti līdz minimumam, regulējot degšanas režīmu katlumājā. Labi noregulētā katlumājā oglekļa monoksīda CO izmeši ir tuvu nullei.
Koksnes šķeldas katlumājām obligāti nepieciešama dūmgāzu attīrīšana no cietajām daļiņām, proti, smalkās pelnu frakcijas. Attīrīšanas iekārtu efektivitāte sasniedz 99%. Šādu mūsdienīgu katlumāju izmeši un to ietekme uz vidi ir nenozīmīga. Tāpēc modernas šķeldas katlumājas tiek atbalstītas, un plānots turpināt to atbalstu,” šo tēmu komentēja Valsts vides dienesta Attīstības un uzraudzības departamenta gaisa aizsardzības jomas vadītāja Inguna Pļaviņa.
Vai Daugavpilī ir bijušas sūdzības par šķeldas katlumāju darbību? Uz šo jautājumu atbildēja Latgales reģionālās vides pārvaldes speciālisti. Viņi paskaidroja, ka sūdzības par SIA “Daugavpils siltumtīkli” SC3 (Mendeļejeva iela 13A, Daugavpils) darbību nav saņemtas. Pēdējā plānotā pārbaude šeit tika veikta 2024. gada 5. decembrī, un tās laikā būtiskas neatbilstības netika konstatētas.
Par jaunās biomasas katlumājas SC2 (Silikātu iela 8, Daugavpils) darbību 2024. gada jūlijā saņemtas divas sūdzības. To izskatīšanas gaitā tika konstatēts, ka negaisa laikā radās elektroapgādes traucējumi, kas izraisīja dūmgāzu attīrīšanas sistēmas darbības traucējumus. Tā rezultātā īsu brīdi tuvējā mikrorajonā bija jūtama smaka un redzami dūmi. SIA “Daugavpils siltumtīkli” operatīvi novērsa šo problēmu. Kopš tā laika Valsts vides dienests nav saņēmis sūdzības par šīs katlumājas darbību.
Projekts “Energoresursi Latgalē: kas jāzina ikvienam!” piedāvās intervijas ar ekspertiem avīzē, sociālajos tīklos, kā arī informācija būs pieejama radio “Alise Plus”. Mērķis – mazināt dezinformācijas izplatību par klimatu un klimata pārmaiņām un klimata politikas pamatnosacījumiem, kā arī par energoresursiem Latgalē.
Projektu “Energoresursi Latgalē: kas jāzina ikvienam!” līdzfinansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta līdzekļiem.
Foto no LL arhīva un publicitātes foto
Komentāri