Viktors Lagūns: "Cietumā var ietupināt jebkuru"

Ir ierosināta krimināllieta par piesavināšanos, ja tā izdarīta lielos apjomos, jo 2002. gadā bez konkursa organizēšanas V.Lagūns esot parakstījis līgumu ar firmu par jauniegādāto tramvaju apkopi un pārskaitījis tai 6000 latu. Tika apgalvots, ka firma līgumā paredzētos pakalpojumus nav sniegusi un drīz vien kopā ar pārskaitīto naudu pazudusi.

-- Pastāstiet, kas īsti izraisīja jūsu aizturēšanu?

2002.gadā pilsēta iegādājās 12 lietotus, taču turpmākai ekspluatācijai vēl derīgus čehu firmas "Tatra TZD" tramvajus, kuriem tobrīd bija jāveic ritošās daļas piestrāde, krāsošana, kā arī bija vajadzīga elektroniskā aprīkojuma diagnostika un pielāgošana jaunajiem apstākļiem. Visa šīs operācijas četriem tramvajiem tika veiktas Rīgas tramvaju uzņēmumā ar tam piederošo diagnostikas aparatūru. To veica firmas "LG Investment" speciālisti. Saskaņā ar līgumu pārskaitījām tās rēķinā 6000 latu.

-- Kāpēc jūs izlēmāt izmantot tieši šīs firmas pakalpojumus?

Šo informāciju uzzināju, kad sāku strādāt par uzņēmuma direktoru. Latvijā bez šīs firmas speciālistiem neesot bijis neviena, kas varētu veikt šādas tehniski sarežģītas operācijas.

-- Kad tiesībsargājošās iestādes sāka interesēties par jums un kas tad notika?

Aptuveni pirms gada es uzzināju, ka Daugavpils tiesībsargājošajām iestādēm esot pretenzijas pret mani par iepriekš minēto gadījumu. Biju izsaukts pie izziņas inspektora Jozāna, lai sniegtu liecības. Es visu paskaidroju un iesniedzu visus nepieciešamos dokumentus. Vēlāk domes Revīzijas komisija vairākkārt pārbaudīja tramvaju uzņēmuma finansiālo stāvokli, bet neatrada nekādus finanšu pārkāpumus. Viss noklusa, un, būdams aizņemts ar citām lietām, es piemirsu šo incidentu.

14.janvārī man piezvanīja Jozāna kungs un uzaicināja pie sevis, lai uzdotu dažus jautājumus. Ievērojot prasības, es pulksten 16.10 ierados viņa kabinetā un biju pārsteigts par to, kas turpmāk notika. Izrādījās, pērnā gada novembrī bija ierosināta krimināllieta par 6000 latu un viena santīma izšķērdēšanu un piesavināšanos, un tobrīd es jau biju kļuvis par aizdomās turamo. Tad Jozāna kungs man paziņoja, ka ar mērķi nepieļaut iespējas iznīcināt lietiskos pierādījumus, ietekmēt lieciniekus, kā arī veikt jaunus noziegumus, pamatojoties uz Krimināllikuma 120.pantu, es tieku aizturēts uz 72 stundām jeb trim diennaktīm. Man neatļāva par notikušo paziņot ne darba vietai, ne arī sievai un bērniem, kuri ilgu laiku nezināja, kur es atrodos. Tāpat neļāva piezvanīt savam juristam.

Tālāk viss notika gluži kā detektīvfilmā. Mani ieveda iepriekšējās izmeklēšanas izolatora kopējā kamerā, kur jau priekšā bija viens iemītnieks. Vēlāk ieveda vēl vienu. Kaklasaiti man atsavināja, gulēt nācās, tā sacīt, "smokingā". Neviens neatsaucās lūgumam piezvanīt manai dzīvesbiedrei, lai viņa atvestu kaut vai sporta tērpu.

Jāpiezīmē, ka es mācos Baltijas Krievu institūta maģistrantūras 2.kursā un 17.janvārī man bija jākārto eksāmens velsts un tiesību priekšmetā. Es lūdzu, lai mani pavada uz bibliotēku paņemt literatūru, bet atkal saņēmu atteikumu. Uzreiz pateikšu, ka eksāmenu es tomēr nokārtoju un dabūju 7 balles. Likteņa ironijas dēļ man sanāca savienot teoriju ar praksi un pārliecināties, cik lielā mērā esam pasargāti no dažādām nejaušībām.

Man jāuzdod jautājums izmeklētājiem -- ja jau esmu tāds noziedznieks, tad kāpēc mani neapcietināja jau pagājušā gada novembrī, kad tika ierosināta krimināllieta, bet tikai tagad, pēc diviem mēnešiem?

-- Kā norisinājās tiesas sēde un kādi iespaidi palikuši par apcietinājumā pavadīto laiku?

Mani izsauca sniegt liecības, tas notika mana jurista klātbūtnē. Tiesa notika piektdien pulksten trijos. Izziņas inspektors Jozāns lūdzu tiesu pagarināt manu uzturēšanos izolatorā vēl uz diviem mēnešiem. Bet tiesa, izpētījusi lietas apstākļus, neatrada nevienu iemeslu manam arestam un pieņēma lēmumu par atbrīvošanu.

Kā skaidroja mans advokāts, izmeklēšana esot tā sapinusies manas vainas noteikšanā, ka vispirms inkriminējusi 6000 latu izšķērdēšanu, pēc tam -- šīs summas piesavināšanos. Kā tad īsti ir? Aizstāvībai tā arī neizdevās no apsūdzības uzturētājiem iegūt saprātīgu izskaidrojumu.

Pusdeviņos vakarā es beidzot izkļuvu no pagraba svaigā gaisā. Nav jau īpaši patīkami atsaukt atmiņā laiku, kas pavadīts šajā vietā, kurā nav normālu sanitāro apstākļu. Cilvēkus tura kā lopus. Var tikai sapņot par tualetes papīru un dvieli. Jāsaka, ka darbinieki neizturējās ne rupji, ne nekaunīgi. Par laimi, es nesmēķēju, tāpēc nebija vismaz šādu problēmu. Mani "apkalpoja" kā visus aizturētos. Brokastīs atnesa tēju bez cukura un rupjmaizes gabalu. Pusdienās bija kaut kas, kas atgādināja pirmo un otro ēdienu. Vakariņās bija tas pats, kas brokastīs, vienīgi kompensācijai par rūgto dzīvi tēja bija mazliet saldināta.

-- Jums pārmet, ka netika rīkots konkurss par darbu veikšanu.

Pārmetumi nav pamatoti. Saskaņā ar likumu par celtniecību, piegādēm, nomu un pakalpojumiem sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem konkurss jārīko tikai tad, ja pakalpojuma summa pārsniedz 250 000 latu bez PVN. Mums bija runa par sešiem tūkstošiem, turklāt bez PVN. Un kam tad bija rīkot šo konkursu, ja visās Baltijas valstīs kopā tobrīd bija tikai viena augstas klases elektronikas firma -- lielas ungāru firmas pārstāve. Samaksātajos 6000 latos ietilpa arī maksa par mūsu speciālista mācībām. Turklat pērnā gada oktobrī šis speciālists tika uzaicināts uz Dņepropetrovsku, kur bija iegādāti tādi pat tramvaji, un par divu vagonu pielāgošanu nopelnīja mūsu uzņēmumam 5000 eiro.

-- Vai jums ir pretenzijas izmeklēšanas iestādēm?

Cilvēki likuma ietvaros veica savus profesionālos pienākumus. tas viss ir nepatīkami, bet no juridiskā viedokļa nevienu nevaru vainot. Katrā ziņā rokas uz muguras neizlauza.

-- Kā notikušo uztvēra jūsu padotie?

Uzzinājuši par manu aizturēšanu, darbinieki nāca uz arodbiedrību un lūdzu darīt kaut ko. Paldies viņiem par morālo atbalstu un uzticēšanos.

-- Kas, jūsuprāt, īsti notiek?

Man ir versijas. Esmu pārliecināts, ka pēc kāda laika šī netīrā lieta un tās pasūtītāji "uzpeldēs". Skaidrs ir tas, ka laikā, kad tramvaju uzņēmums "gāja uz grunti", par to neviens neinteresējās. Tiklīdz sākām izķepuroties, pat bez jebkādām dotācijām, tā tūliņ kāds "noskatījis" uzņēmumu. Plaši pazīstams gājiens.

-- Par ko domājāt izolatorā?

Par daudz ko. Lai cik nebūtu dīvaini, izolators ir ļoti piemērota vieta, lai filozofiski pārdomātu dzīves jēgu un savu vietu straujajā un skarbajā pasaulē. Ja atmetam patosu, viss ir gaužām banāli - mūsu valstī cietumā var iesēdināt jebkuru cilvēku un kāda kaprīzes dēļ viņš var palikt aiz restēm sazin cik ilgi.