Kur vilnas mākoņi savērpjas pavedienā

Man ir veicies, jo atmiņā glabājas vecmāmiņas darbinātā vērpjamā ratiņa dūkoņa. Aitu cirpšana drīzāk bija svētki, nevis smags darbs, bet nocirptās aitas izskatījās tik jocīgi un sagādāja bērnišķīgu prieku. Tālāk atceros baltas dzijas rituļus, to krāsošanu, tīšanu kamolos un garos ziemas vakarus, kurus omīte pavadīja pie krāsniņas ar zeķu vai cimdu adīkli rokā. Taču man nebija ne jausmas, kā biezie aitas vilnas mudžekļi varēja pārtapt līdzenā un mīkstā dzijas pavedienā.