Darbs ir vislabākais terapeits

Cilvēks bezdarbībā kļūst slinks, slims un kašķīgs, bet darbs ir vislabākais terapeits. Tā savā jubilejā saka višķēniete, pastāvīga “Latgales Laika” lasītāja Zinaīda Trubiņa. 3c Zinaīda Trubiņa atzīst, ka dzīvei jāpasaka daudzus paldies. Pirmo pateicību viņa velta dzimtajai Maltai, kur viņa dzimusi, augusi, Maltas lauksaimniecības tehnikumā izmācījusies par veterināro feldšeri. Pēc valsts nosūtījuma viņa nokļuvusi Arendoles pusē (tagad Preiļu rajons), kur uzraudzījusi Upmalas, Vārkavas un citas fermas. Kad Z. Trubiņa apprecējusies, sākusi strādāt vīra dzimtajā Višķu pagastā. Te darbojušās milzīgas fermas, iekopti lieli lauki, līdz ar to darba pieticis no rīta līdz vakaram – slaucamo govju vien bija 1600, atminas jubilāre. Viņai uzticējuši gan veterinārās feldšeres, gan brigadieres darbus. Zinaīda Višķu pagasta ļaudīm ir pateicīga par atbalstu. Zinaīda Trubiņa izaudzinājusi divus dēlus un iekopusi savu saimniecību. Tāpēc, kad pienākuši pensijas gadi, lauksaimnieki prasmīgo veterinārfeldšerīti nelaiduši projām – šobrīd Zinaīda strādā par mākslīgo apsēklotāju govju fermā “Veiskupišķi”. Fermas īpašniekiem viņa saka paldies par atbalstu saimniecībai, kurā kopā ar dēlu kopj divas govis, jaunlopus, graudkopības un ganību platības. Laukos jātur govs Jubilāre atminas, kā vēl nesen Špoģos katrā mājā turējuši vienu vai vairākas govis, bet tagad, diemžēl, Zinaīda vienīgā saimnieko šajā apkārtnē. “Drīz Latvijas govis ierakstīs Sarkanajā grāmatā. Tas ir liels kauns – dzīvot laukos un neturēt govi, bet zemi ieaudzēt krūmos,” skumji atzīst jubilāre. Viņa mudina pirkt un dzert lauksaimnieku saražoto nevis kombinātu pārstrādāto pienu. Viņasprāt, veikalā pakās nopirktais piens pārstrādes procesā pazaudējis daudzas vērtīgas īpašības. Pēc Zinaīdas Trubiņas novērotā, Latvijas zemnieks pats var saražot vajadzīgo piena daudzumu, audzējot Latvijas brūnās un mūsu videi pieradinātās Holšteinas melnraibās govis. Vai Latgalē iespējamas fermas ar 1000 govīm, jautāju. Zinaīda skaidro, ka šis sapnis nav piepildāms, arī Višķu pagastā nevar atrast ne strādniekus, ne brīvu zemi. Protams, zemniekam jāievēro ES piena kvalitātes prasības, tomēr presē bieži nākas lasīt, ka citās dalībvalstīs kvalitātes latiņa uzlikta daudz zemāk. Šķiet, vainīgi mūsu pašu valstsvīri, kas šīs prasības iztulkojuši pa savam, uzskata veterinārfeldšere. Zinaīda Trubiņa pauž nožēlu par to, ka jaunieši pamet laukus, viņu vecāki paliek vecāki, daļa arī nodzērusies. Jubilārei negribētos piedzīvot tos laikus, kad laukos pļavas nomainītu biedējoši krūmi un nezāles. Viņa vēlas, lai valdība nāktu pie prāta un zemniekus atbalstītu ar lielākām subsīdijām, lai jaunajiem nav jāstrādā par santīmiem. “Kauna lieta – cik maksā kilograms gaļas kombinātā un cik tas maksā tirgū? Un neviens nepadomā, kādu lielu darbu jāiegulda, lai aizaudzētu bulli! Ja visi laucinieki samuks pilsētās, kas ražos pienu, sieru, kas sagādās maizīti,” vaicā Zinaīda. Dēliem patīk saimniekot laukos Zinaīda Trubiņa ir pateicīga dēliem Valdim un Arnim, kuri atraduši citu nodarbošanos, tomēr uztur arī lauksaimniecību. Vecākais dēls apsaimnieko zemi, mežu un audzē 25 aitas, bet jaunākais dēls saimnieko kopā ar Zinaīdu 10 ha saimniecībā, kas pagājušajā gadā saražojusi 6 t piena. Pagalmā redzams jauns traktors, bez kura laukos esi kā bez rokām, atzīst saimniece. Lauku darbos iesaistās arī mazbērni, kuru Zinaīdas ir pieci. Jubilāre priecīgi stāsta, ka piedzimusi mazmazmeitiņa Elvīra un gan jau Dievs dos arī citus mazmazbērnus, jo pati augusi septiņu bērnu ģimenē. Jubilāre par atbalstu ir pateicīga brāļiem un māsām Jūlijai, Broņislavai, Aleksandram, Viktoram, Jānim un Vilhelmam. “Ja Dievs dos veselību, tad turēšu gotiņu, strādāšu “Veiskupišķu” fermā un priecāšos par saviem mīļajiem,” saka Zinaīda Trubiņa.