Mācīties lidot nekad nav par vēlu

“Tikai nevajag rakstīt šādi – lidmašīna paceļas un saulrieta atspulgā apmet slaidu loku virs koku galotnēm,” saka pilots ar 30 gadu stāžu Māris Markovs. Tādi izskaistinājumi izraisa smaidu cilvēkiem, kuru ikdienas darbs saistīts ar aviāciju, savukārt Latvijas civilās aviācijas aģentūrai (LCAA) var rasties šaubas par pilota kompetenci. Pirmais loks tiek izdarīts ne zemāk kā simts metru augstumā, turklāt pastāv arī citi ierobežojumi. Tā sākās mūsu saruna ar pilotu instruktoru Māri Markovu. Vissvarīgākais viņam ir lidojumu drošība. Mācot jaunos pilotus, Māris to atkārto katrā nodarbībā. Beidzamos trīs gadus M. Markovs vada pilotēšanas kursus Rēzeknē, Daugavpilī, Jēkabpilī. Pirmā astoņu cilvēku grupa, kura pērnā gada oktobrī tika nokomplektēta Daugavpilī, veiksmīgi nokārtojusi teorijas pārbaudi. Viens no labākajiem kursantiem ir Edgars Vitkovskis. M. Markovs aviācijā nokļuva 1978. gadā, pēc tā laika kritērijiem vēlu – 28 gadu vecumā: “Mani jau uzskatīja par vecu. Tagad cilvēki pie lidmašīnas stūres sēžas 40, 55, 60 un pat 70 gados. Vecums nav šķērslis, jo daudzi to var atļauties pēc trīsdesmit gadiem, kad dzīvē jau ir kaut ko sasnieguši. Savukārt aerokluba grupā galvenokārt bija 16–18 gadus veci puiši.” Māris strādāja par autobusa šoferi un Cēsu aeroklubu apmeklēja brīvdienās. Vienlaikus nodarbojās ar motokrosu, bija Jāņa Serģa līdzbraucējs. Tomēr aviācijas vilinājums bija lielāks. Astoņdesmitajos gados viņš pameta šofera darbu un iestājās Rīgas aviācijas institūtā. Pēc sešiem studiju gadiem atgriezās aeroklubā, kur strādāja par lidotāju – instruktoru, kā arī mācīja jaunos aviomodelētājus. Tā piepildījās bērnības sapnis – lidot.