Daugavpilieši joprojām pārstāv izlasi starptautiskās sacensībās

Šosezon ziema ir iepriecinājusi biatlonistus. Decembra sākumā uzsniga sniegs, tika ierīkotas trases un varēja mierīgi trenēties, lai pēc tam apsteigtu savus tradicionālos konkurentus no Madonas, Cēsīm un Alūksnes, kuriem problēmas sniega trūkuma dēļ ir visai reti. Noskaņojumu neko daudz nesabojāja arī atkusnis decembra beigās un janvāra sākumā. Piemēram, trase Jaunajā Forštatē izturēja plusu temperatūru un sportisti varēja turpināt treniņus. Jāatrod zelta vidusceļš Biatlona nodaļā strādā divi treneri – Eduards Boltruks un Pjotrs Sardiko. Viņu vadībā stabili trenējas aptuveni 30 zēni un meitenes. P. Sardiko: “Jaunie sportisti ļoti uztraucās par to, kad beidzot pie mums uzkritīs sniegs. Madonā un Alūksnē jau uzsniga, bet Daugavpilī joprojām nebija, līdz beidzot arī mēs to sagaidījām. Šosezon var mierīgi trenēties uz vietas, nelauzot galvu par to, braukt vai nebraukt uz treniņnometni. Pagājušajā sezonā sniegs uzsniga tikai janvārī, pēc tam iestājās -20 grādu sals. Kādi tur vairs treniņi? Toties tagad trenējamies normāli.” Biatlonistu nav daudz. Lai sasniegtu stabilus rezultātus, daudzi gadi jāpavada nogurdinošos treniņos, jāatrod zelta vidusceļš starp precīzu un ātru šaušanu un ātrumu distancē. Pirms dažiem gadiem biatlona cienītāji sekoja Oļega Maļuhina rezultātiem pasaules kausa izcīņas posmos. Kad viņš vairs nepiedalījās sacensībās, šķita, ka neviens nav palicis, bet tā nebija. Šodien biatlona stafeti Daugavpilī pārņēmis Artūrs Koļesņikovs. Jaunais sportists vēl nav sasniedzis augstas virsotnes, bet mēs ceram, ka atlētam viss vēl priekšā. BJSS jauniešiem Artūrs ir spilgts piemērs, kuram līdzināties. Lai gan sportista treneris P. Sardiko atzīmē, ka ne jau viss ir tik gludi, kā gribētos: “Pasaules kausa pirmie posmos nebija stabilitātes. Piemēram, Pokļukā pagalam neveicās. Taču visas izlases sagatavošanā galvenais uzsvars tiek likts uz pasaules čempionātu, kas notiks februārī, kā arī Eiropas čempionātu Bulgārijā, kur mūsu jaunajai komandai ir visas izredzes iekļūt pirmajā sešiniekā stafetē, un tādā gadījumā olimpiskā komiteja piešķir finansējumu. Latvijas biatlonam finansējums ir sāpīga tēma. Federācija palīdz iespēju robežās, bet galvenokārt biatlonisti no posma uz posmu dodas uz tā saucamo kontribūciju rēķina – 800 eiro naudas kompensācija sportistam par katru startu. Par šo naudu vēl izdodas kaut kā startēt, bez tās būtu daudz sarežģītāk. Visas izlases progresē, konkurence kļūst aizvien sīvāka, ar katru biatlons kļūst ātrāks. Pašlaik desmit kilometru distanci ar šaušanu biatlonisti veic vidēji 24–25 minūtēs, bet pirms pieciem gadiem tās bija 28–29 minūtes, un toreiz uzskatīja, ka ātrāk vairs nav iespējams. Šautenes, lodes, slēpes, smēres – progress ir it visā. Diemžēl, Latvijas biatlons nespēj pilnvērtīgi sekot šai attīstībai tieši finansiālo problēmu dēļ.” Taču, kamēr ir sniegs, treneri gatavo audzēkņus kārtējām sacensībām. Vieni no svarīgākajiem treniņiem notiek meža parka trasē pie Jaunās Forštates, jo tur ir viss – slēpošanas trase ar dažādām sarežģītības variācijām un visām normām atbilstoša šautuve. Mācību laikā slēpošanas treniņi ar šaušanu notiek tikai brīvdienās. Diena ir īsa, tāpēc darbdienā apvienot šādus treniņus izdodas reti. Galvenokārt brīvlaikā, bet šaušanā biatlonisti trenējas pilsētas šautuvē. Mēs apmeklējām vienu no treniņiem ziemas brīvlaikā. Jaunie sportisti kāpa uz slēpēm, ņēma rokās šautenes un jautāja: “Treneri, cik patronas ielādēt?” Jautājums nebija gluži bezjēdzīgs – atkal nolādētā taupība un finanšu trūkums. Parasti tiek izsniegtas trīs patronas katrai ugunslīnijai, bet šoreiz, pirms svarīga Latvijas kausa izcīņas posma, drīkstēja vairāk. “Lādējiet piecas,” tika dota komanda. Katram tika ierādīta sava vieta un sākās slēpošanas un šaušanas treniņš. Pēc šaušanas un pirms nākamā apļa treneri komentē šaušanu un stāsta, kādas korekcijas ieviešamas nākamajā ugunslīnijā. Šaušana notiek papīra mērķī. “Tā ērtāk kontrolēt šaušanu, cik daudz sportists ir kļūdījies, kā koriģēt šaušanu. Šaujot cita veida mērķos, dažkārt nav saprotams, kur lode trāpījusi pēc neprecīza šāviena. Parasti tikai redzams, trāpīts vai nav trāpīts. Treniņā piedalās dažāda vecuma biatlonisti. Ir pieredzējuši, piemēram, Žans Andrejevs startējis daudzās Eiropas trasēs – piedalījies Eiropas un pasaules sacensībās jauniešiem, Eiropas kausā. Šajā sezonā gatavojas pasaules čempionātam junioriem. Iekļūt izlasē nebija viegli, triju sacensību summā Žanam bija trešais rezultāts. Savukārt federācija nodrošināja tikai divas vietas. Taču, pateicoties arī sportista trenerim E. Boltrukam, tika atrasts finansējums un biatlonists dosies uz pasaules čempionātu. Sniegu gaidīja ar nepacietību Pašlaik aug jauna maiņa. “Pēc pāris gadiem mums būs labs sastāvs – 1998./99. gadā jaunieši. Varu droši teikt, ka divos trijos gados viņi kļūs par jauniešu izlases kodolu un pārstāvēs Latviju jaunatnes olimpiādē. 1998. gadā dzimušie zēni labi startēja vasarā. Uzlabosim sportisko formu arī ziemas sacensībām. Nesen tika uzņemti 2001./2002. gadā dzimuši jaunieši. Domāju, ka viņi, vērojot cits citu, centīsies sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu,” teica P. Sardiko. “Ar katru gadu jauniešus ir grūtāk motivēt. Tā jau ir cita paaudze, ar citām interesēm. Bērni ar katru gadu paliek fiziska vājāki. Tāpēc vajag vairāk laika, lai iejustos treniņu procesā, bet tā ir bērnu sporta problēma kopumā, ne tikai biatlonā. Bet tie, kas atnāk, trenējas apzinīgi.” Ernests Loktajevs ir viens no jaunajiem BJSS nodaļas audzēkņiem un labprāt apmeklē treniņus: “Biatlons man vienmēr ir paticis. Es pat nezināju, ka Daugavpilī ir sporta nodaļa, un, kad treneris atnāca uz skolu un jautāja, kurš vēlas nodarboties ar biatlonu, es pirmais pacēlu roku. Sākumā bija grūti, jo bija jāstartē vecākajā grupā, tagad ir vienkāršāk. Ar nepacietību gaidījām pirmo sniegu, lai varētu sākt slēpot, un mūsu gaidas attaisnojās. Tagad varu mierīgi pilnveidot slēpošanu, jo ir dažas problēmas, ar šaušanu labāk.” Maksims Jurjinovs biatlonā ir divus gadus, sāka nodarboties pēc draugu ieteikuma: “Sākumā treniņi man ne visai patika, bet, kad uzvarēju pirmajās sacensībās, attieksme mainījās.” Pāvels Pancerko sāka trenēties tieši pirms gada, kad viņam bija 15 gadi: “Pagaidām lielu panākumu nav – trīs ceturtās vietas, es vēl tikai mācos, bet jūtu, ka, salīdzinājumā ar pagājušo gadu, esmu ievērojami progresējis. Uzlabojas šaušana, labāk slēpoju, bet sezonu iesāku neveiksmīgi – jau pirmajā slēpošanas treniņā salauzu nūju.” Jaunie biatlonisti piedalījušies divās Latvijas mēroga sacensībās. Pašlaik viņi gatavojas kārtējam Latvijas kausa posmam, kas notiks februāra sākumā.