Zolitūdes traģēdija atklāja lielas, gadiem krājušās problēmas celtniecības nozarē. Diemžēl, jumta nobrukums, kas paņēma 54 cilvēku dzīvību, ir tiešs pierādījums tam, ka pašreizējā celtniecības konkursu, projektēšanas, darbu izpildes, uzraudzības sistēma nedarbojas. „Latgales Laiks” lūdza komentārus Latvijas būvnieku asociācijas priekšsēdētājam Mārcim Nikolajevam.
Process sākas ar darbu veikšanas vai celtniecības konkursu iepirkuma procedūru, kuru galvenais kritērijs vairākumā gadījumu ir zemā cena. Patiesībā saimnieciski visizdevīgākās cenas kritērijus noteikt ir ļoti grūti. Ja konkursa pamatnosacījums ir visizdevīgākā cena, tad droši vien kāds no zaudējušajiem dalībniekiem ies sūdzēties, sāksies sūdzības izskatīšana, izsauks iepirkumu komisijas priekšsēdētāju izvēles pamatošanai, kā arī pašvaldības vadītāju.
Ierēdņi negrib ar to visu nodarboties, tāpēc gluži likumīgi par galveno kritēriju konkursā nosaka viszemāko cenu, bet kas būs tālāk, viņiem nav svarīgi.
„Par ko liecina situācija, kad konkrētos reģionos visos galvenajos konkursos uzvar viena vai divas firmas? Ģenerāluzņēmēji piedāvā nesamērīgi zemu cenu, būtībā nodarbojoties ar dempingu. Turklāt viņi norāda apakšuzņēmēju, kuru, saskaņā ar likumu un ar pašvaldības atļauju, drīkst mainīt. Mēs asociācijā esam aprēķinājuši, ka vairākumā gadījumu viņi maina norādītos apakšuzņēmējus. Īstenībā cenu aptauja notiek pie viņiem. Ņemot vērā objekta celtniecības vidējās izmaksas, ģenerāluzņēmējs izdara spiedienu uz apakšuzņēmēju, lai samazinātu darbu izpildes izmaksas. Rīgas reģionā nonāk pat tiktāl, ka apakšuzņēmēji, saprotot, ka par šo cenu nav iespējams uzbūvēt objektu, meklē citu apakšuzņēmēju. Rezultātā nevar saprast, kas īsti strādā šajā objektā. Par kādu būvdarbu kvalitāti šajā gadījumā var būt runa?” jautā Mārcis Nikolajevs.
Visu rakstu lasiet 13.decembra numurā.
