Ilūkstiete Regīna Šīmane 25. martā kavēsies atmiņās par bargo 1949. gadu, kad viņas ģimene piedzīvoja deportācijas. Regīna sūtīs labu domu sveicienus tiem, kuri palikuši tālajā Krievzemē.
Regīnai toreiz bija tikai trīsarpus gadi. Bērna atmiņās nav ierakstījusies izvešanas diena, taču kā liels svētums ir saglabāts mammas stāstītais. Regīna daudzreiz iztēlojusies, kā vecāku mājās pie krāšņā Kalupes ezera Andiņu sādžā iebrauca smagā automašīna, kā karavīri nokomandēja ātri saposties ceļam. Regīnas mamma un tētis bija jauni, tikko sākuši saimniekot, ģimenes ligzdu vīt. Taču dažās minūtēs dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Vecāki saģērba meitiņu, koferī ielika maizi, speķi un, karavīru apsargāti, devās ceļā. Mamma vēlā stāstīja, ka krievu virsnieks Regīnai devis konfekti, taču viņa atgrūdusi roku, šķiet, jutusi, ka ar viņiem notiek kaut kas slikts. Kad automašīna iebrauca Nīcgales dzelzceļa stacijā, priekšā jau bija citas ģimenes. Karavīri visus sadzina vagonos. Vilciena gala stacija bija neziņa.
Visu rakstu lasiet 25.marta numurā.
