Latvijas ugunsdzēsības 149. gadadienā daudzi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki saņēma apbalvojumus. Par priekšzīmīgu darbu kārtējo VUGD pateicības rakstu saņēma arī Latgales brigādes Daugavpils 3. nodaļas virsseržants Vitālijs Klemšenkovs. „Ja esi izturējis pirmos piecus gadus, tad šajā darbā arī paliksi,” saka Vitālijs, kurš par ugunsdzēsēju strādā jau divdesmit trešo gadu.
Daudziem ugunsdzēsējiem šī profesija jau ir „asinīs”, tostarp arī Vitālijam, kurš ir ugunsdzēsējs jau trešajā paaudzē, tādējādi turpinot vectēva 1929. gadā aizsākto tradīciju. Vai Klemšenkovu dinastijas vārds arī turpmāk būs ugunsdzēsēju sarakstos, Vitālijs pagaidām nezina, jo pagaidām viņa piecpadsmit gadus vecais dēls Edvīns neesot izteicis vēlmi iet viņa pēdās, taču vairakkārt ir palīdzējis tēvam dzēst kūlas ugunsgrēkus.
Nodaļas atpūtas telpā uz sienām ir senas fotogrāfijas no ugunsdzēsēju darba ikdienas, dažās no tām redzami Vitālija vectēvs Diamīds un tēvs Vasīlijs, kuri visu mūžu nostrādājuši ugunsdzēsības dienestā par autovadītājiem. Viņu pēdās gājis arī Vitālija vecākais brālis Aleksejs, kurš nu jau trīs gadus ir izdienas pensijā. Bērnībā Vitālija rokās nonākušas vara pogas ar ugunsdzēsēju simboliku no vectēva formas tērpa. Tolaik viņš vēl neesot aizdomājies par nākamo profesiju. Vitālijs atzīstas, ka skolā nebijis īpaši sekmīgs, iestājies dzelzceļnieku tehnikumā. Pastrādāt profesijā gan nesanāca, jo iesauca armijā, bet pēc tam tēvs strikti noteicis iet strādāt par ugunsdzēsēju. Vitālijs atzīst, ka agrāk kļūt par ugunsdzēsēju bijis daudz vienkāršāk, jo trūka darbinieku, alga bija maza. Pretendentam bija tikai jāiziet ārstu komisija. „Lai tagad kļūtu par ugunsdzēsēju, jābūt olimpiskajam čempionam, jo jānokārto ļoti stingri normatīvi,” smejas Vitālijs.
Visu rakstu lasiet 16.maija numurā.
