Daugavpils Universitātes jaunajā korpusā atklāto observatoriju bieži apmeklē skolu jaunieši. Observatorijas vadītājs astronoms Antonijs Salītis ļauj viņiem lūkoties debesīs ar teleskopu „acīm”, palīdz atrast atbildi uz jautājumu, tikpat senu kā cilvēce - kāpēc mēs, stāvot uz gadumijas sliekšņa un arī ikdienā lūkojamies zvaigznēs?
Stacionārais teleskops Daugavpilī ļauj ceļot Visumā, vadoties pēc zvaigžņu kartes, ņemot vērā diennakts stundas un mēnešus. „Šis spoguļteleskops attēlu palielina vismaz 186 reizes. Jo teleskopam lielāks diametrs, jo vairāk un jo tālākus objektus redzam. Palielinājumu ietekmē arī tas apstāklis, ar kādu fokusa attālumu izvēlamies okulāru. Ja šis attālums būs ļoti mazs, tad mēs varēsim ieraudzīt tikai daļu Saules vai Mēness. Piemēram, lai uzlūkotu Mēnesi, jāņem vērā, vai tas ir jauns vai vecs mēness. Ja ir vecs mēness un agrs rīts, tad ar lielu fokusa attālumu saskatām kalnu grēdas un krāterus, labi saskatāma ir robeža starp Saules apgaismoto un neapgaismoto daļu. Skatīties uz Mēnesi nav interesanti pilnmēness laikā, jo tad tas ir žilbinošs un reljefa detaļas ir slikti redzamas. Kad nav mākoņu, ir interesanti ir novērot Sauli, jo var redzēt aktīvos veidojumus - plankumus," stāsta astronoms.
Daudziem cilvēkiem zvaigžņu stāvokļa skaidrošana saistās ar astroloģiju. Būdams zinātnieks, A. Salītis aicina, pirms ielūkoties horoskopos, atcerēties to, ka Visuma grāmatas ir uzrakstītas gaismas gadu valodā. Proti, planētas, kas atrodas Zemei blakus, stāsta par šodienu, bet tālākās galaktikas vēsta par ļoti tālu pagātni. Turklāt zinātne nav atradusi pierādījumus tam, ka, krītot zvaigznei, piepildās visas vēlēšanās. „Krītošās zvaigznes ir komētu putekļi. Turklāt laimīgi varam būt arī bez krītošo zvaigžņu starpniecības, ” saka A.Salītis.
Visu rakstu lasiet 9. janvāra numurā.
