Režisora, aktiera un pedagoga Solomona Mihoelsa dzimšanas dienā viņa dzimtajā Daugavpilī trešo reizi pasniedza „Mihoelsa balvu” un izrādīja izrādi „Mihoelss: par teātri, cilvēkiem, sevi”. Dienā Daugavpilī dzimušā S. Mihoelsa piemiņu viņa 125. jubilejā godināja pie mājas, kurā dzīvoja meistara ģimene viņa bērnībā.
Režisora Viktora Jansona iestudējuma sākumā skan Borisa Pasternaka dzejoļa „Hamlets” rindas. Stāsts sākas ar vecās Dvinskas ainavu, kur, tāpat kā šodien, dzīvo cilvēki, viņi mīl, strīdas un salīgt mieru, audzina bērnus. Šādā gaisotnē aug mazais Šļema, Šleime Vovsi, kuram ir lemts kļūt par dižo Solomonu Mihoelsu. Un tad mazulis satiekas ar sevi, bet pēc desmit gadiem. „Vai tu esi kļuvis par aktieri?” zēns jautā puisim. „Jā, lai gan vecāki iebilda,” atbild jau izveidojusies personība pati sev pagātnē. Jaunais Mihoelss stāsta mazajam Šleimem, kas ir literārie vakari, kā viņš iepazinies ar sievu, par savu pirmo lomu un karaļa Līra lomu, par mokošo izvēli, kas dzīvē jāizdara katram domājošam cilvēkam. Pēc tam uz skatuves parādās arī trešais Mihoelss, bet tikai kā ēna, kā apburoša balss – jau gados, pieredzējis, gudrs cilvēks. Un jaunais Mihoelss jautā sev - padzīvojušajam: „Kas paliek, kad loma ir nospēlēta? „Tukšums un jaunas lomas gaidas,” atbild vecais. Izrāde beidzas ar Mihoelsa vārdiem, ka viņam dzīvē vissvarīgākais ir cilvēks, kurš meklē, cīnās, vienkārši dzīvo, un jautru deju, kas simbolizē dzīvības uzvaru pār nāvi.
Skatuves mākslas konkursā „Teātris: harmonija un ritms” par uzvarētāju, „Mihoelsa balvas” ieguvēju kļuva 12. vidusskolas teātra studija Ivetas Meškovskas vadībā.
Visu rakstu lasiet 20. marta numurā.
