Pierobežas ciemā – Indrā šogad uzziedēs 74 jauni rožu krūmi, kas gaida savu stādīšanas talku. Pagasta vecie ļaudis vēl atminas laiku, kad pie vecās dzelzceļa stacijas garāmbraucēju skatus priecēja milzu dobe ar krāšņām rozēm, kuru dēļ tā tika nodēvēta par Rožu staciju. Vecā stacija dzīvo vien cilvēku atmiņās, taču rožu stādījumus pagasts pirms dažiem gadiem atjaunojis un papildina katru gadu. Rožu tēmu aktualizēja vietējās audējas, kuras šo ziedu izvēlējās par savas darbnīcas simbolu, bet pašu Indras ciemu vietējie iesaukuši par Rožu zemi.
Atšķirībā no rozēm, kas pārcieš aukstās bezsniega ziemas un pavasarī atkal cerīgi saplaukst, pagasts ar grūtībām turas pretī neizbēgamajam – lēnai izmiršanai, kas skārusi ne tikai Indru vien. Iedzīvotāju skaits strauji sarūk, bērnu dzimst maz. Pagastā ir ap 1300 iedzīvotāji, šogad piedzimuši vien divi mazuļi, kas jau ir lieli svētki, jo gadās arī tukši gadi. Šī iemesla pēc pagastā no nākamā mācību gada vairs nebūs vidusskolas, jo tās vienīgā 12. klase šogad mācības pabeigs, bet vietā vairs nebūs neviena vidusskolēna. „Pagaidām mums vēl ir vidusskola, turklāt jauniešu deju kolektīvs izcīnīja skatē tiesības šovasar piedalīties Skolēnu dziesmu un deju svētkos,” pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne cenšas kaut uz laiku atvairīt skarbo realitāti par vidusskolas likvidēšanu.
Demogrāfijas problēmas skārušas visus trīs viņas pārraudzībā esošos pagastus, arī Robežniekus un Piedruju. Pirms dažiem gadiem Piedrujā skola tika pilnībā slēgta, taču dzīve tamdēļ nav apstājusies. Robežniekos pamatskola vēl turpina darboties, lai arī bērnu skaits sarūk. Tomēr pierobežā ļaudis nenolaiž rokas un cenšas priecāties par dzīvi. Rokdarbnieču pulciņa „Pelnrušķītes” dalībnieces, kuras reizi nedēļā sapulcējas un kopīgi veido skaistus suvenīrus, ko dāvināt pagasta viesiem un iedzīvotājiem. Anna Kazakeviča atzīst, ka tā esot lieliska iespēja atpūsties no darbiem savā zemnieku saimniecībā, kurā viņai ir kopjami liellopi. Natālija Grabovska ir galvenā pagasta apzaļumotāja. Kopā ar viņām aktīvi darbojas arī pārdevēja Edīte Salīte, bibliotēkas vadītāja Romulda Žuraka un Regīna Hveckoviča, kura lielu daļu brīvā laika mēdz pavadīt arī aušanas darbnīcā.
Visu rakstu lasiet 21. aprīļa numurā.
