Tieši pirms 70 gadiem, 8. maijā līdz ar Vācijas kapitulāciju beidzās Otrais pasaules karš, iezīmējot šo datumu kā nacisma sagrāves dienu visā Eiropā. Vienīgi atšķirībā no Rietumeiropas, kur tautas 1945.gada 8.maijā atguva neatkarību, Latvija savu neatkarību atjaunoja tikai 1990.gada 4.maijā.
Tomēr nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu Latvija kopā ar visu Eiropu atzīmē 8.maijā. Turpretī Krievijā šo nozīmīgo notikumu svin 9 maijā un tas izskaidrojams arlaika joslu atšķirību starp centrālo Eiropu un tās austrumiem, proti, Vācijas bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945.gada 8.maijā īsi pirms pusnakts, bet PSRS dēļ laika starpības tas jau bija 9.maijs. Tāpēc tieši šis datums joprojām tiek uzskatīts par Uzvaras dienu arī daudzās postpadomju valstīs.
Gadu gadiem šajā dienā vienmēr pulcējās kara veterāni, taču viņu palicis vairs tikai saujiņa, ņemot vērā šo cilvēku cienījamo vecumu. Taču atmiņas arvien dzīvo un tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Liels nopelns tajā ir arī Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centram, kura krājumos glabājas milzums vērtīgu liecību, tostarp atmiņas par Otrā pasaules kara laikiem.
Krājuma glabātāja Iveta Bogdanoviča rāda plauktus ar biezām mapēm, kurās kopš centra darbības uzsākšanas 2003. gadā apkopotas 1062 cilvēku atmiņas. Galvenokārt tie ir pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados dzimušo Austrumlatvijas iedzīvotāju dzīvesstāsti, kurus uzklausījuši augstskolas vēsturnieki un studenti vēstures ekspedīciju laikā Latgalē un Sēlijā.
Vecās Forštates iedzīvotāja Ņina Volkova atceras, kā Daugavpils cietoksnī šāva ebrejus. Viņai tolaik bija 15 gadi, kopā ar citām meitenēm bijis jāstrādā pie vāciešiem cietokšņa virtuvē. No rīta atnāk uz darbu, bet pagalmā nošauti kara gūstekņi, jauni vīrieši. Būdama lieciniece šīm šausmām, viņa vairs nekad nav spējusi uz cietoksni paraudzīties citādi un neuztver tur notiekošās mūsdienu pārmaiņas, jo acu priekšā vienmēr ir nošautie nevainīgie cilvēki.
Visu rakstu lasiet 8. maija numurā.
