Uz savu gleznu izstādes „Sievietes spēks un brīvība” atklāšanu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā un tikšanos ar skatītājiem bija atbraukusi māksliniece Daina Dagnija. Smalka un trausla dāma, kas tiešām iemieso milzīgu enerģiju un spēku. Pēc viņas stāstītā, allaž mācējusi „tikt galā ar tiem večiem”. Un tikšanās laikā to izdodas apliecināt mazliet amizantā veidā – pulks „Harley Davidson” motokluba skarbo veču ādas jakās, kas raduši pakļaut šoseju un vēju, apbrīnā klausās Dainas Dagnijas stāstos par glezniecības stila izkopšanu, kā arī nopietni uzklausa norādījumus braukt prātīgi un netrakot uz ceļa.
Māksliniece negaida, kad viņu iztaujās. Dainas Dagnijas stāstījums plūst un vijas lokanās spirālēs un apļos, gluži tāpat, kā viņa glezno. Stāsts eksistē vienlaikus tagadnē un pagātnē, vienlaikus – Rūjienā, Okinavā, Ņūdžersijā, Marokā un jebkur citur, jo – ja es esmu to uzgleznojusi, tātad es esmu tur bijusi. Apgalvodama, ka pēc pulksten divpadsmitiem viņai vēl esot agrs rīts un galva neesot pamodusies, D.Dagnija liek domāt – kāda jauda gan viņai piemitīs, kad tas rīts būs pagājis! Galvā ir krāsains lakats, un māksliniece atzīst, ka viņa esot „lupatlase un lakatlase”, jo lakati vienmēr esot ļoti patikuši, tāpēc Gunars Saliņš, latviešu trimdas dzejnieks modernists, saucis viņu par čigānieti. „Es tikai 90. gados uzzināju, ka vectēva mājas Rūjienā sauktas arī par čigānu Lungām. Dažiem tas šķiet negatīvi, bet es būtu tikai priecīga, ja man astotā daļa būtu čigānu asinis. Mans tēvs teica, ka vecajam Lungam paticis iedzert un ar zirgiem mīties. Mija, mija, kamēr atveda vecu kleperi,” smej D.Dagnija.
Visu rakstu lasiet 31. jūlija numurā.
