„Mūs sit, bet mēs kļūstam stiprāki,” pēc šāda principa beidzamajā laikā dzīvo Biķernieku pagasta mazās saimniecības. Vienas, divu vai triju govju īpašniekus par zemniekiem šī vārda ierastajā nozīmē nenosauksi, cilvēki visu mūžu ir raduši turēt govi, laukos tā ir ierasta lieta. Taču Latvijas piena nozarē pašlaik izveidojusies tāda situācija, ka govju īpašnieki jūtas tās ķīlnieki, bet govs no izdzīvošanas līdzekļa pārvērtusies greznībā, kas daudziem nav pa kabatai.
Jeļena Isajeva tur divas govis, nodod pienu Jēkabpils kombinātam par 14 centiem, bet viņas draudzene Aleksandrina Špoka nodod pienu „Preiļu sieram” par 15 centiem litrā. „Dzīvojam, baidāmies kaut ko plānot mēnesi uz priekšu, par 2016. gadu nemaz nerunājot,” saka sievietes. Dažkārt mēneša laikā iepirkuma cena svārstās viena vai divu centu robežās. „Rudens sākumā mēs domājam: „Siens ir, izdzīvosim. Bet nākamajā vasarā jau citas domas – varbūt pārdot govi?” saka Jeļena un Aleksandrina, kuras sienu vāc pašas. Bet līdz pensijai kā līdz mēnesim, joko sievietes.
Visu rakstu lasiet 18. septembra numurā.
