„Ejot pa magoņu lauku, sajūtas ir vārdiem neaprakstāms. Magone ir jūtīgs, trausls, netverams zieds, kas dod manai iztēlei sava veida brīvību. Tā spēj reibināt ar savu krāšņumu un vienreizīgumu, ir kā atkarība, narkotikas, kas ievelk un nelaiž vaļā,” tā par savu jauno izstādi „Magones”, kas skatāma Latgales Centrālajā bibliotēkā, saka māksliniece Vēsma Ušpele. Šķiet, ka magones var noplūkt, tik reālas tās izskatās. „Lai kā arī cenšos aizbēgt no reālisma, man tas neizdodas. Arī abstraktajā es atradīšu ko reālu,” jautri saka gleznotāja un uzsver, ka galvenokārt glezno pati sev, cenšas tādējādi sevi atrast, tāpēc gleznas izpauž viņas būtību.
Izstādē „Magones” no gleznām pretī raugās ne tikai ugunīgi sārtie ziedi, bet arī kāda meitene, kas ārēji atgādina Karmenu. Vēsmai pozējusi viņas sena draudzene un kaimiņiene Ludmila Joņina, kura kopā ar viņu atbraukusi arī uz izstādes atklāšanu. Iepriekš abas mēdza apmainīties dažādām receptēm un sieviešu skaistuma knifiņiem, bet pirms dažiem gadiem uzsākta arī radoša sadarbība. Ludmilas spāniskā āriene uzvedinājusi uz domas izveidot gleznu sēriju, kurā meitene gluži kā magone atmostas un uzplaukst. Īpašas šīs gleznas padara noformējums, izmantojot par ietvaru vecu loga rāmi.
Visu rakstu lasiet 20. novembra numurā.
