Būt dažus gadus jaunākai par Latvijas valsti -- tas ir mūža vērts piedzīvojums, uzskata kalkūniete Lūcija Gorbika, kas nesen nosvinējusi 95. dzimšanas dienu. Viņa ir pazīstama „Latgales Laika” lasītājiem, jo ir stāstījusi avīzē gan par Latgales dziesmu svētkiem un pašas austo tautastērpu, gan par dārza darbiem un vilnas dzijas noslēpumiem. L.Gorbika joko, ka gribot gan uzzināt jaunākās ziņas nevis spoguļoties avīzē, bet ja tomēr kādu bildi ieliks, tad lai rakstot, ka viņa savos 95 gados jūtas „friši jauna”.
L. Gorbika ziemā dzīvo pa māju, klausās radio un skatās TV, kā strādā politiķi. Viņa paklausās, ko saka viens, ko - otrs, un, izrādās, visi pa drusciņai melojot. „Kad tu viņu sacīto saliec kopā, tad atradīsi īsto patiesību. Viņi to, kā nav, izpūš kā balonu. Tagad ir tā, ka visi grib valdīt un paņemt vairāk, pa klusītēm kā pele sieru. Tāpēc cilvēki viens otru nesaprot,” novērojusi sirmgalve.
Lūcija Gorbika ir dzimusi Latvijas uzplaukuma laikā. „Mēs bijām 5 bērni - Elza, Emma, Augusts, Jānis un es. Toreiz dzīvojām Rīgā. Atminos, sviestu eksportēja mucās, kas bija ar lazdu stīpām apstīpotas. Kopā ar tēvu mizojām lazdas un atdevām mucu meistariem. Tēvs sacīja tā -- ja tev uzdeva darbu, tad izdari to. Neņem galvā, ja citi sacīs, ka tu plēsies slavas vai naudas dēļ. Tie, kuri darbu prot, sapratīs arī tevi. Dzīvojām pie Vidzemes šosejas. Tie bija īsti lauki. Autobusu nebija, tikai tramvajs gāja garām. Kad bija jātiek uz Rīgas centru, tad sacījām, ka ejam uz pilsētu,” viņa atceras bērnību.
Visu rakstu lasiet 1. aprīļa numurā.
