Trakts Sanktpēterburga-Varšava veicināja pilsētu un ciemu attīstību, uzsvēra Utenas mākslas skolas (Lietuva) direktors Jons Pleckevičus, kas 17. martā Kalkūnē kopā ar vēstures biedrības „Calcuna” vadītāju Brigitu Madelāni prezentēja grāmatu par seno pasta ceļu.
„Kad bija pieņemts lēmums, ka mākslas skola atradīsies vecajā pasta ēkā, kas gandrīz bruka kopā un kur atradās dzīvokļi, centos pierunāt mēriju, ka ir jāatrod nauda restaurācijai. Atradu arhīvu ziņas, vecas fotogrāfijas, avīžu rakstus un literāras liecības, ka Utenu šķērsojis senais trakts Sanktpēterburga-Varšava. Austra Žunda no Ēģiptes (Medumu pagasts) uzdāvināja daudzas fotogrāfijas, tās publicētas arī grāmatā. Uzgāju arī citus interesantus faktus par Latgali. Piemēram, Krievijas cars Nikolajs I piecos gados Dinaburgu bija apmeklējis 13 reizes. Cars esot teicis, ka viņa acis neredzēs, kā pabeigs Dinaburgas cietoksni, jo tā celtniecība ievilksies. Un viņa pravietojums piepildījās. Taču viņš paspēja atklāt traktu Sanktpēterburga-Varšava (1820 -- 1836). Pastnieki ar diližansiem mēroja 1171 versti jeb 1250 km, lai nokļūtu no viena galapunkta līdz otram. Diližanss apstājās pasta stacijās vai pusstacijās, ko dēvēja par „kašarkām”. Bija uzbūvētas arī „stražarkas” ceļa patruļai – militārajai sardzei. Tomēr svarīgākās bija pasta stacijas. Tās cēla ik pēc 12 - 22 verstīm. Pasta stacijās varēja samainīt zirgus, pārnakšņot un paēst. Ceļš bija 13 m plats. Pie ceļa bija iesēta zālīte, lai varētu atvilkt elpu pastnieki un ceļotāji. Kā zaļa rota auga gandrīz pusmiljons bērzu. Tas bija dārgs projekts. Pasta ceļa posma no Kauņas līdz Dinaburgai būvniecība cara valdībai izmaksāja 1,255 miljonus rubļu. Valsts toreiz neskaitīja naudu, jo zināja, ka ceļš ir vajadzīgs visiem,” pastāstīja grāmatas autors J.Pleckevičus.
Visu rakstu lasiet 5. aprīļa numurā.
