Šogad aprit trīsdesmit gadi kopš Černobiļas atomelektrostacijas avārijas. Zaudējumu apmēru un seku ziņā tā bija vislielākā tehnogēnā katastrofa XX gadsimtā. Pieminot traģēdijas upurus, šodien pusdienlaikā Borisa un Gļeba katedrālē Daugavpilī notiks piemiņas dievkalpojums.
Latvijas apvienības „Černobiļa” reģionālo nodaļu sarakstā Daugavpils nav, lai gan kādreiz pilsētā darbojās biedrība, kurā bija apvienojušies bijušie černobilieši. Ir dažādi iemesli, kāpēc organizācija beigusi pastāvēt, un, kā noskaidrojās, pilsētā nav arī černobiliešu uzskaites. Skumjās jubilejas dienā viens no Černobiļas katastrofas seku likvidētājiem daugavpilietis Vjačeslavs Prijemskis saka, ka būtu labi, ja sapulcētos tie, kuru dzīvi pirms trīsdesmit gadiem salauza nelaime. Tie, kuri vēl ir dzīvi.
Notikumus, kuri risinājās pirms trīsdesmit gadiem, Vjačeslavs nespēj aizmirst, lai kā censtos, jo sekas tos atgādina diendienā. 1987. gadā, gandrīz gadu pēc avārijas, viņu naktī izsauca uz kara komisariātu un bez paskaidrojumiem nosūtīja uz Černobiļu. Šādas iesaukšanas notika regulāri, daži aizbrauca uz turieni tūlīt pēc avārijas. Tā uz visiem laikiem mainījās dzīve jaunajam vīrietim, kas strādāja lielā rūpnīcā, kurā remontēja darbgaldus, un tikko bija apprecējies. „8. maijā bija kāzas, bet 22. maijā es jau biju atomstacijā. Pulksten trijos naktī ierados kara komisariātā, iesēdināja autobusā un aizveda. Tik tikko paspēju piezvanīt uz mājām. Tāds, lūk, medusmēnesis,” atceras Vjačeslavs.
Visu rakstu lasiet 26. aprīļa numurā.
