Slutišķu ciemam ir unikāla vēsture un ģeogrāfiskais stāvoklis. Šis stāvais Daugavas krasts ar civilizācijas gandrīz neskartu ainavu varēja izzust pirms trīsdesmit gadiem, ja vien tiktu uzbūvēta Daugavpils HES. Par to, vai vajadzēja celt spēkstaciju, strīdas vēl joprojām, bet cilvēkus, kuri šeit dzīvo, pašlaik uztrauc apkārtējās ainavas saglabāšana un dabas sargāšana no neapzinīgiem cilvēkiem.
Prohovski ir vienīgā ģimene Slutišķos, kura šeit dzīvo visu gadu, savukārt pārējie atbrauc tikai vasarā. Viņu māja atrodas pašā ciema nomalē, no tās paveras brīnišķīgs skats uz Daugavas loku, jaunu sēņu mežu pretējā krastā, bet pie horizonta vēl redzama stāva smilšu krauja, kura jau apaugusi ar mežu.
Ciema varēja nebūt
„Tūristi mūs nav nogurdinājuši,” saka mājas saimnieki Staņislavs un Natālija Prohovski, un Regīna, Staņislava māte, ar kuru arī aizsākusies viņu dzīve Slutišķos. Būdami vienkārši, strādīgi un pieticīgi cilvēki, viņi nav pieraduši pie plašsaziņas līdzekļu uzmanības, kuri regulāri brauc uz šejieni filmēt sižetus.
Regīna atceras, kā 1989. gadā viņas ģimene, kura dzīvoja Kraujā, ilgi meklēja vasarnīcu. Laiki bija juceklīgi, tikko bija aizliegts būvēt hidroelektrostaciju, bet Slutišķiem vēl nebija tādas nozīmes, kā tagad. Pirms tam māja tikusi vairākkārt pārdota, un kārtējās pirkšanas brīdī tā bija visai bēdīgā stāvoklī. Pašlaik tai ir aptuveni 110 gadi, arī saules sasildītie, saplaisājušie baļķi atgādina par tās solīdo vecumu. Kad pirka māju, Staņislavam bija 16 gadi, viņš aizrāvās ar makšķerēšanu: „Kamēr viņi te visu apskatīja, es jau biju piemakšķerējis spaini zivju,” viņš šodien atceras. Prohovsku māja atrodas ciema nomalē, turklāt tajā parasti dzīvojuši katoļi. Prohovsku ģimenē vecticībā kristīta tikai Natālija.
Regīna atceras, ka gandrīz pirms 30 gadiem Slutišķos bija 26 mājas, kurās pastāvīgi dzīvoja cilvēki. Kad sāka runāt par spēkstacijas celtniecību, daudzi cilvēki pameta ciemu. Tika pārcelta pat Markovas kapsēta, bet Daugavas pretējā krastā izcirta mežu.
Slutišķus kā vecticībnieku apmetni un tūrisma objektu sāka popularizēt 1998. gadā, kad notika pirmais festivāls „Augšdaugava”. Labiekārtot teritoriju un ierīkot takas pirmais sāka novadpētnieks, dabas pētnieks, Daugavpils Universitātes rektors un pasniedzējs Bruno Jansons ar saviem studentiem.
Kad vara atpirka māju no privātpersonas, Natālija sāka to gatavot atklāšanai, mazgāja sienas, vāca atkritumus. „Mana trīsgadīgā meita gulēja uz krievu krāsns, un tūristiem tas ļoti patika,” smejas Natālija. Regīna pārdeva biļetes vecticībnieku mājā, strādāja par gidi. Sākumā Prohovski brauca šurp kā uz vasarnīcu un pavadīja visas brīvdienas. Pēc tam sākās „perestroika”, vairs nebija pastāvīga darba, un bērni pierunāja Regīnu pārcelties uz Slutišķiem uz pastāvīgu dzīvi. Pašlaik viņa joprojām dzīvo Kraujā, bet regulāri brauc pie bērniem un mazbērniem.
Pašu rokām un savām kājām
Staņislavs uzņēmās mājas atjaunošanu un dara to līdz pat šim laikam. Regīna aizraujas ar kokgriešanu un izdaiļo mājokli ar skaistiem dekoratīviem elementiem. Blakus mājai upes krastā ir uzbūvēta skaista pirtiņa, izrotāta ar kokgriezumiem, bet brīvas vietas visapkārt ir tik daudz, ka var rīkot vērienīgus pasākumus. Nereti šeit vērojami pārsteidzoši skati, piemēram, kā pāri upei peld alnis vai arī ledus iešana.
Mājas iekšpuse ir pārbūvēta, lai pietiktu vietas visiem lielās ģimenes locekļiem. Vecākā meita, divdesmit trīs gadus vecā Tatjana, jau strādā un dzīvo atsevišķi, vidējā meita Viktorija mācās St. Broka mūzikas vidusskolā. Jaunākais dēls Ņikita mācās Naujenes pamatskolas otrajā klasē un apgūst akordeona spēli. Prohovski jau vairākus gadus ir audžuģimene bērniem, kuru vecākiem atņemtas tiesības. Jau gadu pie viņiem dzīvo Oskars, Ņikitas vienaudzis, bet nesen ģimene audzināja vairākas meitenes. Natālija saka, ka pašlaik gandrīz nav apaļu bāreņu, bērni nonāk bērnunamos galvenokārt no nelabvēlīgām ģimenēm.
Brīvdienās visa ģimene sapulcējas, lai kopā atpūstos, saelpotos veselīgo gaisu. Agrāk viņi turēja lopus, vāca sienu, taču darba grafiku un veselības problēmu dēļ saimniecības apkopšanai trūka laika. Lai atpūstos, uz unikālo dabas stūrīti bieži brauc viesi. Regīna stāsta, ka reiz pie viņiem dzīvoja rīdzinieces, kuras speciāli vēlējās atpūsties tieši šeit, taču viņas bijušas spiestas ātri braukt projām alerģijas dēļ, ko izraisīja svaigais priežu meža gaiss…
Tas šķiet pārsteidzoši, taču Prohovski iztiek bez mašīnas. Natālija strādā maiņās Naujenes bērnunamā, Staņislavs – Naujenes pagasta pārvaldes komunālajā saimniecībā. Uz darbu brauc ar autobusu, pārtiku ved, kad ir kāds, kurš atved uz mājām. „Ne par ko negribu mašīnu,” saka mājas saimnieks, bet dzīvesbiedre piebilst: „Mašīnas nav, toties ir kājas.” Tiesa, mērot ceļu uz pieturu cauri mežam dažkārt ir visai neomulīgi. Regīna tomēr nolēma iegādāties transporta līdzekli -- uz darbu Naujenes pamatskolā un Slutišķiem brauc ar motorolleru.
Ziemā neesot problēmu ar ceļu, sniegu tīra regulāri. Protams, gribētos, lai tiktu salaboti daži pagasta ceļu posmi, turklāt tas ir vajadzīgs gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem.
Dabas parks jāsargā
Dzīvošanai tik gleznainā vietā ir ļoti daudz plusu, bet ir arī neērtības, ar kurām Prohovskiem dažkārt nākas saskarties. Dabas parka statusa dēļ Slutišķiem ir noteikti ierobežojumi, stāsta Staņislavs. Piemēram, viņš nedrīkst šeit rakt dīķi, lai gan ūdenstilpe ir vajadzīga. Kad māju apšuva ar saidingu, sapulcējās vesela komisija un vaimanāja par to, ka māja nu esot zaudējusi savu autentiskumu. Taču ģimenei bija pavisam praktiski mērķi – mājokļa siltināšana, lai nepūstu pa visām šķirbām un būtu silti. „Kad mēs pārcēlāmies uz šejieni dzīvot, teritorijai nebija statusa, nebija arī muzeja. Protams, mēs esam priecīgi, ka dzīvojam tik unikālā vietā, bet saskaramies ar neērtībām, lai gan maksājam tādus pašus nodokļus, kā zemes īpašnieki, kuriem nav ierobežojumu,” saka Staņislavs.
Savu dzīvesvietu Prohovski nemainītu ne pret vienu citu. „Ja vien izdotos atrisināt problēmu ar neaudzinātiem makšķerniekiem, kuriem nav kauna un kuri posta ūdenstilpi,” sašutumu pauž Staņislavs. Arvien vairāk kļūst pārgalvīgu makšķerēšanas cienītāju, kuriem pie reizes tīk iedzert alkoholu un paklausīties skaļu mūziku, kā arī atstāt atkritumu kaudzes. Staņislavs stāsta, ka agrāk nebija tik daudz motorlaivu un modernu zivju ķeršanas piederumu. „Man neko neļauj darīt ar zemi, kāpēc tad viņi nesargā dabas vērtības dabas parkā?” nesaprot Staņislavs. Viņš saka, ka savulaik Daugavpils un Daugavpils novada makšķernieki vākuši parakstus un sūtījuši aicinājumu Saeimai saglabāt unikālo teritoriju, bet atbildi tā arī nesaņēma. „Dažkārt rītausmā izeju no mājas, lai paklausītos putnu dziesmas, bet tā vietā dzirdu motorlaivas rūkoņu un samu pievilināšanas kvoka guldzēšanu,” saka Staņislavs. Nesen viņam piedraudējusi kompānija, kura „kulturāli” atpūtās Daugavas krastā.
Pavisam netālu no viņu mājas ir tā saucamās „smiltis” – vieta krastā ar tīrām, siltām smiltīm, bet arī to jau bieži vien aizņem svešinieki, kuri ar mašīnām brauc pa meža ceļu līdz pat ūdenim un atstāj atkritumus. „Smiltis un vietas pie mums nav sliktākas kā Bulgārijā,” saka Staņislavs, kura ģimene cer, ka unikālās upes ainavas aizsardzības problēma tiks atrisināta.
