Daudzām Latvijas ģimenēm ir divas sēru dienas, kad atkal atmiņā ataust pagājušā gadsimta četrdesmito gadu notikumi. 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā no Latvijas un citām vietām deportēja tūkstošiem ģimeņu, bet daudzi dzimtenē neatgriezās.
Kopš pirmās deportācijas ir aizritējuši 75 gadi. Lai godinātu to cilvēku piemiņu, kuri neatgriezās, kā arī nu jau aizsaulē aizgājušos, pie piemiņas akmens Pumpura parkā sapulcējās daudz daugavpiliešu, t. sk. arī poļu biedrības „Promeņ” pārstāvji, kuri šurp nāk katru gadu. Vanda Semjonova šajā sēru dienā atceras, kā viņu, sešgadīgu meiteni, kopā ar vecākiem izsūtīja no Polijas uz Sibīriju jau 1940. gadā. Polija pieprasīja atpakaļ savus pilsoņus Otrā pasaules kara beigās, un Vandas ģimene vispirms nokļuva Ukrainā. Viņas paziņa Jadviga Rasnača no 10 līdz 18 gadiem kopā ar ģimeni dzīvoja Omskas apgabalā, tur pabeidza skolu. Latvijā viņi atgriezās 1957. gadā. Jadviga atceras, kā katru dienu mēroja uz skolu 7 kilometrus turp un atpakaļ, kā vecāki deva viņai uz nedēļu maizes klaipu, sāli un sīpolu, ar to bija jāpietiek vairākām dienām. Vidusskolu viņa pabeidza sādžā, turp nebija nekādas satiksmes, gāja kājām pa sliedēm, brauca uz preču vagonu jumtiem. „Toreiz, 1949. gadā, mums neviens neko neskaidroja. Jau Latvijā mani dažreiz, neko nepaskaidrojot, nepieņēma darbā. Represētos reabilitēja tikai 1989.—1990. gadā, atsūtīja papīrus no Iekšlietu ministrijas,” saka Jadviga.
Visu rakstu lasiet 17. jūnija numurā.
