„Pirmdienās, kad Marka Rotko mākslas centrs ir slēgts, to sauc par Ročko centru,” joko pētnieks, grāmatu un neskaitāmu publikāciju par pilsētas un reģiona ebrejiem autors, muzeja „Daugavpils un Latgales ebreji” vadītājs Josifs Ročko. Veselīga pašironija un lieliska humora izjūta padara viņu par lielisku sarunas biedru un droši vien tieši tāpēc klīst leģendas par to, kā Josifs vada ekskursijas un stāsta par Daugavpili.
Vēl viena Josifa Ročko rakstura īpašība ir pieticība, viņam ne visai patīk stāstīt par sevi un nepatīk komplimenti. Labāk runāt par grāmatām un tēmām, kuras viņu jau sen ļoti interesē. Pavisam nesen tika laists klajā viņa grāmatas „Latgales ebreji” otrais sējums. Josifs ilgi strādāja pie tās un gribēja to izdot pirms Daugavpils 740. gadu jubilejas, taču tas izdevās tikai pēc gada. Gandrīz viss pirmais sējums pārtulkots latviešu valodā, daudzi raksti ir publicēti. Par pirmo sējumu Josifs saņēma Luda Bērziņa fonda balvu (Ludis Bērziņš bija viens no Latvijas pirmskara laika pedagoģijas pamatlicējiem). Visas savas grāmatas Josifs izdod gan par saviem, gan sponsoru, t. sk. Daugavpils ebreju kopienas līdzekļiem. Pašlaik J. Ročko raksta vēl divas grāmatas. Viņš vāc materiālus par Latgales ebreju dzīvi līdz karam, kara laikā utt., un lūdz visus, kuri ir gatavi sniegt informāciju, vērsties pie viņa.
Nacionālā interese
Muzeju „Daugavpils un Latgales ebreji” apmeklētāji apskata bez maksas, uz galda ir novietota neuzkrītoša ziedojumu kastīte. Josifs Ročko rīko bezmaksas ekskursijas visiem interesentiem. Šogad Muzeju naktī vien uz šejieni atnāca 1486 cilvēki. Gribētos, lai apmeklētāju būtu vairāk, bet ziemā ēka netiek apkurināta, un, kā saka Josifs, pēc skaita viņi nedzenas. „Man galvenais ir savākt iespējami vairāk materiālu un dokumentu,” saka pētnieks, kurš ebreju mantojumu Latgales teritorijā pēta jau vairāk nekā divdesmit gadus.
Priekšnosacījumi tam, ka Josifu Ročko kādreiz nopietni aizraus pedantiskais pētnieciskais darbs, bijuši jau bērnībā, lai gan viņš joko, ka jaunībā par to nekas neliecinājis, drīzāk jau bijis otrādi. „Es nebiju huligāns,” viņš atzīstas. Savas garās mēles dēļ puisēns dažkārt mācību stundas pavadīja aiz durvīm. Viņš mācījās 5. vidusskolā, kuras jau sen vairs nav, skola atradās Saules un Mihoelsa ielas krustojumā. Tomēr Josifs to nepabeidza un pārgāja uz vakarskolu, vienlaikus strādāja apavu kombinātā, jo, ja nestrādāja, tad vakarskolā nevarēja iestāties. „Darbs izdzina no manis visu dullumu,” atceras Josifs, kurš vēlāk arī augstskolā „maitājis nervus” pasniedzējiem. Lekcijās viņš runāja par lietām, kuras tolaik apsprieda čukstus, piemēram, par Ļeņina privāto dzīvi. Zinātkārais students pats izdarīja secinājumus, daudz lasot un klausoties radio „Amerikas balss”, BBC, kurām nesaudzīgi lika „zāģi”. Radiouztvērējs, ar kura palīdzību varēja nokļūt citā pasaulē, ir saglabājies līdz pat šim laikam. „Vēlāk izrādījās, ka man bija taisnība,” šodien saka Josifs. Viņš pabeidza Fizikas un matemātikas fakultāti, bet vienmēr ir interesējies par vēsturi un politiku.
Pēc institūta viņu nosūtīja uz Sventi, pēc tam – uz Kalupi. Josifs gribēja pārcelties no rajona uz pilsētu, mēģināja iet dienēt armijā, jo viņam tiešām bija šāda vēlēšanās, bet vājās redzes dēļ viņu nepaņēma, nelīdzēja pat tas, ka viņš speciāli iemācījās redzes pārbaudes burtu tabulu.
Pēc tam J. Ročko iestājās Rīgā aspirantūrā, politekonomijas specialitātē. Josifs to pabeidza, iesniedza aizstāvēšanai disertāciju, bet to aizstāvēt neizdevās dažādu iemeslu dēļ, t. sk. tāpēc, ka viņš bija bezpartejiskais, kā arī tautības dēļ. Nācās atgriezties Daugavpilī un strādāt skolā, mācīt dažādus priekšmetus, vadīt, piemēram, pagarinātās dienas grupu. ”Bērni mani sauca par grupenfīreru, gluži kā filmā „Septiņpadsmit pavasara mirkļi”,” smejas Josifs. Pašlaik viņš jau daudzus gadus strādā logopēdiskajā internātpamatskolā – attīstības centrā. Skolā strādāja arī Josifa sieva Gaļina, arī vēsturniece. Ģimenē uzauga divi bērni, pašlaik aug mazdēls un mazmeita.
Atmiņas iemūžinātas grāmatās un publikācijās
Izpētīt Latgales ebreju vēsturi Josifs nolēma, kad deviņdesmitajos gados Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ieguva otro izglītību – vēstures skolotāja profesiju. Josifs iepazinās ar nu jau aizsaulē aizgājušajiem Josifu Šteimani, Borisu Volkoviču, Zalmanu Jakubu un citiem pētniekiem, pasniedzējiem, kuri pētīja šo jautājumu un bija uzrakstījuši vairākas grāmatas. Šos lieliskos savas tautas pārstāvjus Josifs Ročko sauc par saviem skolotājiem. Sākumā viņš pētīja tikai ebrejus Daugavpilī, viņa pirmā publikācija bija par pazīstamo rakstnieku, dzejnieku un sabiedrisko darbinieku Iļju Erenburgu. Pārlapojot avīžu iešuvumus, Josifs atrada fotogrāfiju, kurā viņš desmit gadu vecumā kopa ar vecākiem sēž Erenburga lekcijā Daugavpilī. Pēc tam bija raksts par Daugavpils ebreju sportistiem, vēlāk – par ebreju mūziķiem, cietokšņa karaskolas pasniedzējiem ebrejiem, utt. Reiz Josifs Šteimanis piedāvāja savam vārdabrālim sākt Holokausta izpēti un rakstīt savas grāmatas. Josifs, kurš sākumā domāja, ka viss jau ir izpētīts, pamazām noskaidroja, ka šajā jautājumā vēl ir daudz balto plankumu. Viņš sāka braukāt pa visu Latgali, pierakstīt veco iedzīvotāju, kuri atcerējās tos briesmīgos gadus, atmiņas. Josifs Ročko brauca uz Latvijas ebreju muzeju, rakās arhīvos, kur atrada dokumentus par Latgali. „Pakāpeniski mani vairāk sāka interesēt tas, kā ebrejus glāba, nevis nogalināja,” viņš stāsta.
Holokausts skāris arī J. Ročko ģimeni. Viņa tēvs Geršons, kas bija dzimis Daugavpilī, pilsētas geto zaudēja savu pirmo ģimeni, šeit nošāva viņa sievu, divus mazgadīgus bērnus, tēvu un visus, kam uzvārds bija Ročko. Tēvs izdzīvoja, pateicoties laimīgai nejaušībai. Viņš bija meistarīgs seglinieks, šuva zirglietas un mašīnu sēdekļus. Nonācis Vācijā, viņš vēlāk atgriezās Daugavpilī, kļūdaini domādams, ka ebreji tiks uzņemti pienācīgi, bet bija otrādi – geto gūstekņus nereti sauca uz VDM, interesējās, kāpēc viņi izdzīvojuši. Rīgā pat bija gadījumi, kad geto gūstekņus arestēja. Arī Josifa Ročko māte Frīda bija daugavpiliete. Kara laikā ģimene aizbēga uz Urāliem, bet pēc tam atgriezās.
Mūsdienu mīti
Josifu Ročko neaizvaino anekdotes par ebrejiem, viņš pats tās labprāt stāsta un brīnās, cik joprojām daudz ir stereotipu un aizspriedumu par šo tautu. Piemēram, viņam nereti nācies dzirdēt, ka ebreji macai pievienojot asinis, ka savus mirušos viņi apglabājot sēdus. Dažkārt jautā, vai tā esot taisnība, ka Jēzus Kristus un Jaunava Marija bijuši ebreji. Šad tad interesējas, vai sinagogā veic apgraizīšanu.
Vēl viens stereotips – pilnīgi visi ebreji ir bagāti cilvēki, taču tā nav. Pat Izraēlā pastāv ļoti liela sociālā stāvokļa atšķirība starp nabagajiem un bagātajiem.
Muzejs un sinagoga tiek uzturēta par līdzekļiem, ko kopiena saņem par sava īpašuma īri, kaut kas paliek, lai palīdzētu kopienas locekļiem, 90% no kuriem ir pensionāri un mazturīgi cilvēki. Lai ietaupītu uz komunālo maksājumu rēķina, sinagogu ziemā apkurina ar malku. Kopiena nevienam nelūdz palīdzību, bet Josifs raksta projektus, ir iespēja saņemt Daugavpils domes Sabiedrisko organizāciju atbalsta fonda līdzekļus. Josifs ir ļoti pateicīgs pašvaldībai par to, ka dome īrēs viņu īpašumu Lāčplēša ielā, bijušās sinagogas ēku, kur izveidos Sociālo lietu pārvaldes klientu apkalpošanas centru. Viņu priecē tas, ka Latgalē tikušas atjaunotas koka sinagogas Rēzeknē un Ludzā, tās ir vienas no nedaudzajām arhitektūras liecībām, kas apstiprina to, ka Latgalē dzīvojuši un dzīvo ebreji.
Josifa Ročko anekdote
Kāds ebrejs atnāk uz veikalu un piesakās strādāt par pārdevēju. Nākamajā dienā menedžeris viņam jautā:
-- Ābram, cik tev bija pirkumu?
-- Viens.
-- Kā – viens? Mūsu pārdevēji pārdot 20, 50 vienības! Ko tu darīji visu dienu?
-- Es pārdevu preces par 100 tūkstošiem?
-- Bet kā tev tas izdevās?
-- Vīrietis atnāca pēc makšķerāķiem. Bet viņam nebija makšķerēšanas piederumu, makšķeres, spininga, laivas, motora. Un tad viņš man jautāja, kā to visu aizvest? Un es piedāvāju viņam nopirkt mašīnu.
