Daudzas ziņas par Daugavpils vēsturi pašlaik ir viegli pieejamas, bet vēl pavisam nesen tās bija visai trūcīgas. Lielu darbu ir paveikusi Ludmila Žilvinska – Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja darbiniece, kura jau 36 gadus dzēš Daugavpils vēstures baltos plankumus.
Interese par vēsturi viņai radās jau skolā. „Viss sākās piektajā klasē, skolotāja mums daudz stāstīja, daudz kā nebija mācību grāmatās. Pēc skolas nolēma stāties Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (DPI), izvēlējos starp vēsturi un matemātiku. Man patika risināt sarežģītus trigonometrijas uzdevumus, bet bija vajadzīga fizika, un, neskatoties, ka man tajā bija labs četrinieks, šis priekšmets man nepatika. Tāpēc izvēlējos vēsturi,” stāsta Ludmila Žilvinska.
Pēc institūta Ludmila mācīja krievu valodu un literatūru Gulbenes rajonā. „Tā bija mana latviešu valodas skola. Attāla vieta, draugu īpaši daudz nebija. Lasīju detektīvromānus latviešu valodā, sākumā – ar vārdnīcu. Pēc atgriešanās Daugavpilī strādāju par laboranti DPI Krievu un ārzemju literatūras katedrā, pēc tam – bibliotēkā un mācīju vēsturi Daugavpils 1. profesionāli tehniskajā skolā.
Tā sanāca, ka trīs manas kursabiedrenes strādāja muzejā. Kad atbrīvojās vieta, viņas mani paaicināja. Kopš 1980. gada decembra es vairs nemainīju darbu, jo sapratu, ka muzejs ir īstā vieta,” saka L. Žilvinska.
Par darbu
Darbs muzejā nav tikai ekspozīcijas un izstādes. Galvenā tēma, pie kuras strādā L. Žilvinska, ir novadnieki. Muzejā ir plānots izveidot virtuālu galeriju, kura iekļauti 300 cilvēki. Kad tā sāks darboties, ir laika jautājums. Monitori jau ir nopirkti, veikts zinātniskais darbs. L. Žilvinskas datu bāzē kopumā ir vairāk nekā 1000 cilvēku.
„Avotu bāze ir ļoti plaša. Agrāk pasūtījām grāmatas starpbibliotēku abonementā no Maskavas un Sanktpēterburgas. Pētīju arhīvus Rīgā, Maskavā, Pēterburgā, Minskā. Piemēram, ilgu laiku nebija pilsētas vadītāju saraksta. Strādāju pie novadnieku tēmas, šo sarakstu izdevās izveidot, vienlaikus tika meklēti šo cilvēku portreti,” stāsta L. Žilvinska.
Šodien plašas iespējas sniedz internets. Tā ir pieeja milzīgam informācijas apjomam, taču ir arī medaļas otra puse – kļūdaina informācija. Ne viss, kas atrodams internetā, ir jāuztver kā patiesība.
„Ja ir vairāki avoti, ir vieglāk pārbaudīt informācijas pareizību. Sociālajos tīklos komunicēju ar citu pilsētu novadpētniekiem, apmaināmies ar zināšanām. Pašlaik informācijas apjoms ir tik milzīgs, ļoti jaunam darbiniekam, sākot tagad strādāt, darba pietiks līdz pensijai,” saka Ludmila Žilvinska.
Par baltajiem plankumiem
Pēc darba arhīvā atklājas jauni fakti, kuri papildina pagātnes ainu. L. Žilvinska atrada ierakstu par Dvinskas sieviešu ģimnāziju, kurā nezināms autors fiksējas daudz informācijas par P. Dubrovinu. Minskas arhīvā atrasta P. Dubrovina dienesta lapa.
Pirms vairākiem gadiem nekas nebija zināms par citu pilsētas vadītāju -- A. Pfeiferu. „Šis cilvēks ļoti daudz ir paveicis pilsētas labā, vadīja to 16 gadus. Muzejs iniciēja uzstādīt piemiņas plāksni par godu viņam un vēl vienam pilsētas galvai -- A. Hāgenam,” skaidro L. Žilvinska.
Strādājot arhīvos, var atrast jaunas detaļas, bet tas izmaksā dārgi. Vislielākie tēriņi – viesnīca, transports, arhīvi pārsvarā ir pretimnākoši un ļauj strādāt ar dokumentiem bez maksas.
Ko vien vērta avīze „Dvinskij Ļistok”, kura iznāca līdz Pirmajam pasaules karam. Muzejs pastāvīgi paplašina avotu bāzi. Ir aizstāvēts projekts, kura ietvaros veikta laikposmā no 1900. līdz 1903. gadam iznākušās avīzes digitalizācija.
Nākamos projektus noraidīja. Tika plānots digitalizēt 1913. gadu. Projekta tāme – aptuveni 2000 eiro, bet, diemžēl, arī šo projektu Kultūrkapitāla fonds noraidīja, lai gan muzeja partneri bija Latgales un Latvijas nacionālā bibliotēka.
„Mans sapnis ir izlasīt avīzi. Tā ir pieejama tikai Maskavā vai Pēterburgā. Kaut ko man ir izdevies izlasīt, bet laika bija tik maz, bet informācijas – tik daudz. Jebkurā arhīvā ir ierobežots lietu skaits. ko izsniedz rokās (piecas), bet bieži vien izrādīja pretimnākšanu un izsniedza uzreiz 7 lietas. Katrā lietā ir lietošanas lapa, daudzās no tām es biju pirmā.
Cita problēma, ar kuru pastāvīgi nākas saskarties arhīvos, ir rokraksts. Bija rakstveži ar labu rokrakstu, bet bija arī tādi, kuru rokrakstu ir ļoti grūti salasīt.”
Ideāla pagātnes aina
Lasot par pagātnes vadītājiem, veidojas aina par ideāliem priekšniekiem. L. Žilvinska uzskata, ka jebkuri darbi iziet laika pārbaudi.
Vēsturniekam ir jāoperē ar faktiem, tiešiem pierādījumiem, nevis jāizdabā politiskajiem strāvojumiem. „ Vienreiz saņēmu pielaidi partijas arhīvam. Izrakstīju epizodi par taisnprātīgu partijas biedra rīcību. Rakstīt drīkstēja tikai vienā lapas pusē. No maniem ierakstiem šis moments tika akurāti izgriezts. Paliek arī sliktas lietas. Piemēram, Oginskis sacerējis ne tikai polonēzi, bet nodedzināja arī pilsētas arhīvu,” stāsta Ludmila.
Ārpus arhīva
Ludmila Žilvinska saka, ka esot pienācis laiks, kad jāiet projām un vairāk laika jāvelta ģimenei: „Mazdēlam ir četri gadi, vasarā viņu nevedam uz bērnudārzu. Dosimies pastaigās, rotaļāsimies smilšu kastē, iesim uz ezeru. Kaķis un suns arī pārsteigti skatās, ka „mamma” visu laiku sēž mājās. Garlaikoties nebūs laika.
Es mīlu savus tuviniekus. Šeit man ir māsa, krustdēls, dēls un vedekla, kura man ir kā meita. Vecākā meita dzīvo Norvēģijā. Viņi visi priecē mani ar savu klātbūtni. Protams, dažkārt gribas kaut ko ieteikt, bet padomu neprasa, sanāk kā anekdotē: „Es esmu inteliģenta meitene un zinu, kad vajag paklusēt. Zinu, bet nespēju.” Kad nespēju, var izcelties neliels konflikts, kuru var ātri atrisināt.”
Par tīmekli
Ludmila aktīvi izmanto internetu. Īpaši aktīvi tam pievērsās aptuveni pirms pieciem gadiem un nebija saistīta ar profesiju: „Pirms pieciem gadiem iznāca filma „Miškas Japončika dzīve un piedzīvojumi”. Man tā iepatikās, sāku meklēt informāciju par filmu. Iestājos grupā „V kontakte”, un kopš tā laika pastāvīgi komunicēju ar dažiem cilvēkiem. Pašlaik apmaināmies ar informāciju.
Aktīvi komunicējot, saproti, cik maza ir mūsu pasaule. Tīmeklī ir kāda paziņa Alatirā. Nekad neko nebiju dzirdējusi par šo pilsētu, kad vācu informāciju par novadniekiem, konstatēju, ka bijušais hospitāļa priekšnieks ir dzimis tieši šajā pilsētā. Tāda, lūk, sakritība.”
