Eglainiete Valentīna Biteniece rudenī atskatīsies uz nozīmīgu dzīves jubileju. Eglaines kultūras dzīve, novada vēstures pētniecība un G.F.Stendera muzeja veidošana ir tikai daži pieturas punkti viņas bagātajā mūža devumā. „Mana ģimene, mājas, jaukie cilvēki, lūgšana -- tās ir dāvanas. Pateicība Dievam, ka esmu ieprecējusies Eglainē un šeit ir pavadīts pusgadsimts. Tāpēc lepni saku, ka esmu eglainiete. Ja man paradīzē būs tikpat laba dzīvošana kā Eglainē, tad es vairāk neko nevēlos,” saka V. Biteniece.
Olga Spūle kļuva par paraugu
Valentīna Biteniece atzīst, ka cilvēks izdaiļo un piepilda vietu, kur dzīvo: „Eglainē vietas daiļotāji un apgarotāji pulcējās ap skolu un kultūras namu. Kad atbrauca skolotāja Olga Spūle, viņa kļuva par paraugu mums visiem. Olgiņa bija mana draudzene. Viņa jau skolā prata iemācīt Tēvzemes mīlestību. Aizgājusi pensijā, viņa vadīja Kultūras fonda Eglaines kopu. Olga pētīja vēsturi, zināja, ka Eglainē ir dzimis un darbojies mācītājs Vecais Stenders un ka Lašu kapos atdusas Raiņa Mēness meitiņas prototips Ida Apsāne. O. Spūle ar velosipēdu brauca pa lauku sētām un vāca eksponātus topošajam Stendera muzejam. Vērpjamos ratiņus, traukus, patvārus -- viņa to visu savilka kā pelīte nelielā telpā aiz kultūras nama skatuves. Kad Eglaines pagasta padome piešķīra muzejam bijušo muižas klēti, viņa ar bērnu ratiņiem mantas aizveda uz turieni. Tad mēs atklājām muzeju un G. F. Stendera piemiņas akmeni. Rīkojām talkas kapsētās, svinējām valsts un gadskārtu svētkus. Mums bija interesanti gadatirgi. Olga Spūle par vēsturi, eglainiešiem un Latviju prata pateikt tā, ka sirds pukstēja straujāk. Tas laiks bija brīnišķīgs, vērtīgs, jo mēs to tērējām citu labā. Visa kultūras dzīve un vēstures izdibināšana ir vērtīga. Daudzi saka -- priekš kam mums ir muzejs? Mīļie, ja mēs nezināsim vēsturi, tad nevarēsim cerēt uz labāku nākotni!”
Lielo celmlaužu saimei pieder arī Valentīns un Jūlija Terēze Rogožini, par eglainiešiem turpina stāstīt Valentīna. „Jūlija atrada arhīvos liecības, ka Eglainē Pirmās Latvijas laikā būvēja katoļu baznīcu, taču sākās karš un celtniecība bija jāpārtrauc. Nepabeigtajā būvē bija ierīkota klēts. Kad nāca pārmaiņu gadi, Julička pirmā sacīja, ka mums ir jāatjauno baznīca. Visi vācām ziedojumus. Es katru dienu strādāju teritorijas sakopšanā,” atminas V. Biteniece.
Bērni ir mūža vērtīgākais piepildījums
Valentīna Biteniece apprecējās agrā jaunībā ar celtnieku Romānu. „Iepazināmies, braucot „letučkā” -- smagajā mašīnā ar būdu. Neatminos, ko runājām, pieļauju, ka par darbu. Pēc tam viņš vakarā atnāca ciemos, padzērām tēju, parunājāmies. Pēc dažām dienām ciemiņš atkal klāt. Vakaru sarunas notika biežāk un biežāk. Mēs gājām uz ballēm. „Večerinkas” mūsu jaunībā bija ļoti populāras. Un tā mēs abi satuvinājāmies un apprecējāmies. Vīrs vadīja tagadējā Eglaines kultūras nama-pagastmājas, daudzdzīvokļu namu, fermu celtniecību. Viņš jau ir mūžībā. Mums ir trīs bērni. Ja sievietei ir bērni, viņa ir pati laimīgākā uz pasaules,” uzsver Valentīna.
Ciemiņiem Valentīna stāsta par bērniem, rāda fotogrāfijas, saka, ka bērni ir viņas mūža vērtīgākais piepildījums. Dēls Guntis ir izvēlējies tēva jomu - celtniecību. Māmiņa lepojas: „Tur, kur strādā mans Guntis, tur viss ir „pa glanci”. Viņš ir ļoti pieprasīts būvnieks.” Vecākā meita Skaidrīte ir sociālā aprūpētāja Bauskā. „Darbs ir smags, taču ļoti svētīgs, jo viņa palīdz cilvēkiem,” saka mamma. Tikmēr Maija, būdama rīdziniece, strādā Rīgas lidostā. Valentīna joko: „Maijiņai saku, lai paņem mani kādā lidojumā vēl šajā dzīvē, citādi pēc kādiem desmit gadiem būs kā eņģelim jālido uz lidmašīnas spārna.” Vecmāmiņa ar lielu interesi seko līdzi mazbērnu Kristapa, Madaras un Daigas gaitām.
„Savā laikā domāju, kā man nopelnīt tādu pensiju, lai es varētu dzīvot neatkarīgi no bērniem. Un vispār jau tas sapnis ir piepildījies. Esmu saimniece pār savu laiku. Esmu privatizējusi dzīvokli, nomainījusi logus un durvis. Nopirku šo dīvānu, tagad jokoju, ka katram bērnam ir pa dīvānam. Brīva laika nav nemaz. Katru dienu ar velosipēdu tepat centrā izbraucu vienu divus apļus, parušinos dārzā. Es daudz lasu -- „Latgales Laiku”, žurnālus, citas avīzes un grāmatas. Es tagad izzinu Bībeli. Sāku ar Veco Derību, tā ir kā aizraujošs romāns. Kājas gan vairs neklausa, tāpēc nedejoju un nedziedu korī, bet uz G.F. Stendera muzeju un senioru pasākumiem gan aizeju. Jāpaskatās arī kāda TV pārraide. Ja es vienu svētdienu neesmu bijusi baznīcā, tad sajūtos tā, it kā tā diena būtu nodzīvota tukša. Dievs uzklausa lūgšanas un sargā. Tad, kad es braucu ar motociklu, bieži varēju pakļūt zem traktora vai automašīnas riteņiem, taču Dievs vai sargeņģelis mani nosargāja,” saka Valentīna Biteniece.
Baudiet dzīvi!
V. Biteniece pēc Mālpils lauksaimniecības tehnikuma, kur ieguva melioratora diplomu, bija norīkota uz toreizējā Ilūkstes rajona Lašu Mašīnu un traktoru staciju. Viņa atminas, ka, būdama sīks meitēns, Aronē koordinēja divu lielo S80 traktoru, ko tautā dēvēja par „staļiņecu”, brigādes darbu. Viņa valkāja šņoru zābaciņus, kas, staigājot visu dienu pa slapjumu, bija mitri arī nākamajā dienā. Taču jaunajai melioratorei paveicās ar saimnieci, pie kuras viņa dzīvoja. Sieviete gatavoja labu maltīti, izžāvēja apģērbu. Lai visur paspētu, Valentīna iemācījās braukt ar motociklu.
„Tas, ko mācīja skolā, dzīvei nav stāvējis pat tuvu klāt. Labi, ka man bija iespēja būt praksē pie Jāņa Priedīša Dagdas pusē. Viņš bija labs meliorators, prata iemācīt svarīgāko. Jutu, ka valdības politika ir aplama, tāpat kā visa sistēma. Piemēram, ar meliorācijas grāvjiem neko daudz nevarēja nosusināt, bija tikai jāpilda plāni. Un plāns kāpa debesīs - priekšnieks vienmēr mani lielīja. Mani bieži sūtīja komandējumā un mācībās uz Rīgu, tāpēc varēju noskatīties visas jaunākās teātra izrādes. Vēlāk vairāk kā 20 gadus nostrādāju tirdzniecībā. Par kolhoza laikiem ir gan priecīgas, gan skarbas atmiņas,” teic V. Biteniece.
Neskatoties uz stingro plānu izpildes politiku, Valentīna paguva apmeklēt Lašu klubu, kas bija ierīkots kādreizējās Lašu muižas stallī. Tur spēlēja teātri. Rūdolfa Blaumaņa lugas „Trīnes grēki”, „Skroderdienas Silmačos” toreiz bija tikpat populāras kā šodien. Blaumaņa Ābramu neviens tā neesot spēlējis, kā kādreizējais Eglaines pamatskolas skolotājs Valentīns Rogožins.
„Jābūt aktīviem, jāgāž kalni un jāpriecājas! Baudiet dzīvi” -- šos ceļa vārdus V. Biteniece bērniem un mazbērniem atkārto bieži.
Valentīnas Bitenieces devums Eglainei:
- Tautas frontes dalībniece
- Latvijas Kultūras fonda Eglaines kopas dalībniece
- F. Stendera muzeja līdzveidotāja
- Eglaines katoļu baznīcas līdzatjaunotāja
- Eglaines kultūras nama amatierteātra un senioru kopas „Egles” dalībniece
- Šēderes pagasta Lašu kora dziedātāja
