Višķu pagasta aitkopības z/s „Manturi” saimnieki Ināra un Bagirs Sadikovi šogad pretendē uz kādu no četrām Daugavpils novada konkursa „Saimnieks 2016” balvām un, lai idzīvotu, attīsta blakus nozares.
Kad „Latgales Laiks” pirms gandrīz 10 gadiem apmeklēja aitkopjus, kas piedalījās kādā citā konkursā, Bagirs stāstīja, ka sieva ir čakla rožu kopēja, bet viņš sapņo uzcelt mošeju. „Visi sapņi nepiepildās. Mošejas nav. Taču es kopā ar Ināru lūdzu Dievu pie Aglonas Dievmātes troņa, jo viens Dievs visiem. Inārai gan rožu dārzs ir joprojām. Arī aitu ganāmpulks ir lielāks -- izaudzējam 160 aitas sezonā, bet, kad jēri ir pārdoti, ziemā paliek vien 50 aitu mātes. Mēs jau darām arī citus darbus,” stāsta Bagirs.
Tad sarunā iesaistās Ināra, virtuvē sagādājusi tēju no pašas salasītajām pļavu zālēm. Runājam, kāpēc aitas gaļa vietējā tirgū ir retums, īpaši pēdējos 2-3 gados, lai gan saskaņā ar Zemkopības ministrijas datiem aitu skaits pieaug nevis samazinās, tāpēc to dēvē par visstraujāk augošo nozari. „Manturos” aitas audzē uzņēmumam „Latgales gaļsaimnieks” un pašpatēriņam, tāpēc nav redzami tirgū, saka Ināra. Tikmēr Bagiram ir plašāks skaidrojums: „Zinoši cilvēki man stāstīja, ka Latvijas aitas gaļa ir kvalitatīva un pieprasīta, taču to ir izkonkurējusi no Beļģijas ievestā aitas gaļa. Tie, kas pārdod, piesola, ka tā esot Latvijā ražota aitas gaļa, bet pircējs jau nezina, ka vietējai aitas gaļai smakas nav, bet atvestā gaļa smako jau pa gabalu. Turklāt mēs nevaram atļauties nokaut aitu sertificētā kautuvē, kā to prasa lielveikali. Tās cenas, ko piedāvā kautuves, ir debesskrāpja augstumā,” ir sašutis Bagirs.
Visu rakstu lasiet 30. augusta numurā.
