Skrējiens „Daugavpils—Mežciems” šogad notika 51. reizi. Šīm sacensībām ir gara, juceklīga un smaga vēsture. Pašām pirmajām sacīkstēm bija pavisam cits virziens – dalībnieki skrēja uz Medumiem. Pēc tam daudzus gadus skrējienam bija klasiskais maršruts – pa dambi uz Mežciemu un atpakaļ uz pilsētu. Dalībnieki sacentās trijās distancēs – 5 km, 10 km un 18 km.
Tad iestājās vienaldzība. Skrējiens nevienam nebija vajadzīgs, tas nenogrima aizmirstībā, vienīgi pateicoties Vladimira Dribinceva aktivitātei. Distances kļuva īsākas, starts bija jaunā vietā – pie Kultūras un sporta pils, dalībnieki skrēja Stropu virzienā. Taču formāli „Stropu skrējiens” bija Mežciema skrējiena pēctecis.
Pirms gada pilsēta pievērsa uzmanību vieglatlētikas sacensībām. Diemžēl, Daugavpilī skrējieniem ir epizodisks raksturs, lai gan daudzās Latvijas pilsētās uz tiem pulcējas tūkstošiem dalībnieku. Daugavpilij ir maratonu, 50 km un 100 km skrējienu rīkošanas pieredze, taču katru reizi ar entuziasmu vien tālu nevar tikt. Daugavpils ieguva tiesības organizēt pasaules čempionātu 100 km skrējienā 2014. gadā, taču tās tā arī palika neizmantotas.
Skrējienu „Daugavpils—Mežciems”, kuram ir ilgas tradīcijas, sporta veterāni atceras gan ar prieku, gan smeldzi – tas bija brīnišķīgs laiks, kad skrējienā sacentās simtiem dalībnieku.
Atjaunotajā skrējienā saglabātas agrākās distances – 5 km, 10 km un 18 km. Starta vieta ir Vienības laukumā, tālāk -- klasiskā distance Dubrovina parkā un pa dambi. Taču pēc tam atlēti, izskrējuši cauri Mihaila vārtiem, skrēja pa cietoksni. Atkarībā no distances, katrs veica nepieciešamo apļu skaitu. Sacensībās piedalījās aptuveni 500 dalībnieki.
Kuplais dalībnieku skaits un lieliskais laiks radīja brīnišķīgu svētku gaisotni, taču vairākas nepilnības pabojāja noskaņojumu un atklāja problēmas, kuras ir jāatrisina.
Pusei dalībnieku uzlīmējamie numuri krita nost gluži kā rudens lapas. Lai gan ideja bija laba, tā sevi neattaisnoja. Daudzi dalībnieki skrējiena laikā aplaistījās ar ūdeni, kā rezultātā numuri pārvērtās putrā. Finišā mazāk pieredzējušie zēni un meitenes nezināja, ka numurs ir jāparāda, un finišēja, saspieduši to dūrē.
Nebija skaidri iezīmētas finiša līnijas. Sānos bija novietoti stendi ar uzrakstu „Finišs”, un vairāk nekā. Nebija iezīmēta konkrēta robeža, kur beidzas distance. Dalībnieki beidza skriet atkarībā no pašsajūtas un noskaņojuma.
Visu rakstu lasiet 16. septembra numurā.
