Daugavpils teātra aktrisei Verai Hramņikovai nepatīk pārspīlējumi – leģendāra, izcila, populāra… Viņai neiet pie sirds arī skaitļi – nu jā, vasarā apritēja septiņdesmit gadi un jaunā sezona teātrī jau gandrīz piecdesmitā, nu un tad? Daudz svarīgāks ir kas cits – ar prieku nākt uz darbu, tikties ar skatītājiem un uzlādēties ar enerģiju, ko izstaro jaunie kolēģi.
Visus šos gadus Vera Hramņikova uzdod sev vienu no galvenajiem jautājumiem – vai skatītājiem interesē tas, ko viņa dara? Arī tagad viņa jautā, vai lasītājiem būs interesanti lasīt par viņu. „Mēs strādājam skatītājiem, jo mums tas ir interesanti,” saka aktrise un piebilst, ka interesi par darbu vairo tas, ka nekad nezini, kāds būs rezultāts, jo ikreiz, izejot uz skatuves, satiecies ar citiem skatītājiem. „Mūsu darbā pieredze nepalīdzēs. Palīdzēs tikai ticība tam, ko dari,” saka Vera Hramņikova.
Mācīties no audzēkņiem
Mēs tikāmies intensīvu mēģinājumu starplaikā, teātrī jau sākusies jaunā sezona, un 7. oktobrī Vera Hramņikova kopā ar kolēģiem iznāks uz skatuves Oļega Šapošņikova iestudējumā „Kailais karalis” pēc J. Švarca lugas motīviem. Tajā ir daudz deju, ko iestudējusi horeogrāfe Irina Saveļjeva. Vera smejas, ka spēkus „diet un lēkāt” pa skatuvi viņa dod jaunie un talantīgie kolēģi, kurus viņa ļoti mīl, -- Miroslavs Blakunovs, Aleksandrs Komarovs, Milena Rožanska un citi. „Es ar lielu interesi vēroju, kā viņi attīstās, meklē sevi,” saka aktrise, kura neizlaiž nevienu „Jautro un atjautīgo kluba” norisi ar savu audzēkņu piedalīšanos un jau sen sēž žūrijā „kā Gusmans”. Nu jau ir pienācis brīdis, kad viņa mācās no jaunajiem: „Skolotāj, izaudzini skolēnu, lai vēlāk būtu, no kā mācīties,” tā ir noticis ar Veru, un viņu tas ļoti priecē.
Savulaik jaunie Daugavpils aktieri sāka savu radošo darbību tieši pie Veras, viņas teātra studijā, un V. Hramņikova ir gandarīta, ka jaunieši nav pametuši novārtā radošo darbu, bet atgriezušies teātrī, jo vairs nespēja bez tā dzīvot. Kādreiz to nespēja arī Vera. „Ko lai es daru bez teātra, un ko tas darīs bez manis, tāpēc arī nāku šurp tik daudzus gadus,” smejas Vera. Viņa atceras savu audzēkni Kristīni Baranovsku, kura pašlaik mācās Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijā. Vera ir pārliecināta, ka viņu lieliska nākotne aktrises profesijā.
Aktrise un režisore lepojas, ka pirms piecdesmit gadiem kļuva par saikni starp veco teātri, kuru slēdza, un tā jaunās vēstures lappusi. Aktieri, kuri strādāja vecajā teātrī, palika, lai pierādītu, ka viņi nav tukša vieta. Nikolajs Farinovskis iestudēja izrādi „Smagā apsūdzība”, kurā piešķīra lomu arī Daugavpils Pedagoģiskā institūta otrā kursa studentei Verai Hramņikovai. Viņa kļuva par Igora Uspenska vadītās tautas teātra trupas dalībnieci. Profesionālo teātri Daugavpilī slēdza pēc PSRS Kultūras ministrijas rīkojuma, laikposmā no 1963. līdz 1989. gadam teātris saucās „izrāžu un koncertu norises vieta”.
Nekad nav par vēlu
„Ar teātri aizrāvos jau sen, no kādiem septiņiem gadiem, apmeklēju skolas teātra studiju,” atceras aktrise, kura vēl joprojām šaubās par savām spējām. Šī iemesla dēļ viņa savulaik vēlu iestājās Ščukina teātra skolā, „jo neticēja saviem spēkiem”. Absolvējusi DPI, Vera desmit gadus strādāja par angļu valodas skolotāju, un tikai pēc tam aizbrauca uz Maskavu un iestājās Ščukina teātra skolas Režijas fakultātē. Šeit mācījušies daudzi Daugavpils aktieri, t. sk. Vladimirs Dupaks, Juris Lauciņš. Lai nopelnītu iztiku, topošā aktrise strādāja par sētnieci, bet pēc tam pameta Maskavu, lai gan bija iespēja tur palikt, un atgriezās mājās, Daugavpilī, lai kopā ar domubiedriem cīnītos par teātra atdzimšanu. Viņa regulāri brauc uz Maskavu, tur palikuši daudzi draugi, ir slaveni teātri, savukārt „ščukinieši” regulāri ciemojas Daugavpilī ar viesizrādēm, piemēram, Nonna Grišajeva, Aleksandrs Oļeško. Šādos gadījumos „savējie” vienmēr sagaida viesus ar pildītu līdaku – tā ir nemainīga tradīcija.
Atbildot uz jautājumu, kuri pašas darbi (gan kā režisores, gan aktrises) viņai nesuši gandarījumu, kurus viņa bieži atceras, Vera Hramņikova nosauc izrādes „Troksnis aiz skatuves”, „Kanotjē”, „Lelle līgavai”, „Neaizej…”, „Pēdējais termiņš”, „Visas manas cerības…” pēc M. Gorkija lugas „Vasa Žeļeznova”. Pēdējā man bija pārsteigums – Semjons Losevs atnāca un pateica, ka redzējis mani sapnī Gorkija varones lomā, tāpēc tā jāiestudē,” stāsta Vera. Viņasprāt, luga, kas arī mūsdienās nav zaudējusi savu aktualitāti, ir Čehova „Trīs māsas” (1900).
Teātris un ģimene ir komanda
„Skatītāji mainās katru dienu. Beidzamajos 5—7 gados viss ir ļoti mainījies, arī skatītāji un teātris. Paskatieties, kas notiek televīzijā? Vieni vienīgi izklaides raidījumi. Visu pārņēmis šovbizness. Galvenais, lai būtu skaisti, krāšņi, bet tādas krievu teātra īpašības kā saruna ar skatītāju, mēģinājums viņu sasniegt un ielūkoties dvēselē ir kaut kur pazudušas. Bet, ja skatītāji nāk pie mums, tātad teātris viņiem patīk,” saka Vera Hramņikova un piebilst, ka katra izrāde ir atkarīga no skatītāja. Nereti ir tā, ka vienā un tajā pašā izrādē vienā un tajā pat epizodē skatītāji klusē vai, tieši pretēji, aplaudē. Dažkārt fiziska jūtams sasprindzinājums vai arī rodas sajūta, ka ar skatītāju vieno neredzama saikne.
Skatītāji diezin vai iedomājas, kādu emociju gūzmu izjūt aktieris, atrodoties uz skatuves ne tikai izrādes laikā, bet arī pēc tās. „Mēģinājumi ir milzīgs enerģētiskais lādiņš, tajos mēs vienlaikus esam gan vampīri, gan donori. Savukārt izrādēs viss atkarīgs no skatītājiem. Pajautājiet jebkuram aktierim, ar ko viņš brauc mājās pēc izrādes. Viņš to neatcerēsies,” stāsta Vera un min kādu aktieru ticējumu – pēc izrādes obligāti jāpaņem uz mājām visi puķu pušķi.
Laiku ārpus teātra Vera Hramņikova pavada tikpat interesanti. Viņa aizraujas ar datorspēlēm un puzļu likšanu. „Tas ir tāds azarts! Šeit, tāpat kā teātrī, svarīgs process,” viņa saka. Nesen Vera kopā ar dzīvesbiedru, Latgalē pazīstamu sportistu Juriju Kopasovu, nopirka vasarnīcu, kurā visas sienas klās puzles. Tūkstotis vai divi tūkstoši detaļu viņai jau ir par maz, vispiemērotākās „virsotnes” ir trīs vai pieci tūkstoši.
Dzīvesbiedri ir arī aizrautīgi ceļotāji. Viņa meita Jeļena dzīvo un strādā dažādās valstīs un kontinentos, viņa aizrāvusi vecākus ar ceļojumiem, turklāt tiem nav jābūt tāliem. Vera sajūsmināta stāsta, kā pavisam nesen, savā jubilejā, pabija Lietuvā, Kuršu kāpās.
Daudzās valstīs un vietās Veru gaida draugi, klasesbiedri, kursa biedri, viņi pastāvīgi uztur kontaktus. Veru vienmēr gaida teātra kolēģi, jo ar viņu vienmēr ir viegli un nekad nav garlaicīgi. „Teātris – tas ir dzīvesveids. Tā ir komanda, šeit visi cits citu atbalsta. Ja ir komandas gars, viss izdodas,” viņa saka. Veru vienmēr gaida viņas teātra pulciņa audzēkņi Naujenes sociālās apkalpošanas un rehabilitācijas centrā. „Es viņus dievinu, viņi ir lieliski!” ar prieku saka Vera Hramņikova.
Pirms pieciem gadiem sarunā ar „Latgales Laiku” Vera Hramņikova teica, ka septiņdesmit gados viņa sarīkos sev benefici. „Šoreiz nesanāca, tagad pagaidīsim nākamo apaļo jubileju,” smejas aktrise.
Uzziņai
- gadā Vera Hramņikova saņēma „Gada aktrises” balvu Daugavpilī par Esfīras lomu Mihaila Mamedova iestudējumā pēc Ludmilas Uļickas lugas „Sievietes laime” motīviem
- gadā par šo pašu lomu viņu nominēja kategorijā „Labākā aktrise” Latvijas teātra balvai „Spēlmaņu nakts”
