29. septembrī pēc Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā un izdevniecības „Jāņa Rozes apgāds” uzaicinājuma Latvijā ciemojās islandiešu rakstniece Oidira Ava Olafsdotira, kura iegriezās arī Daugavpilī un tikās ar lasītājiem Latgales Centrālajā bibliotēkā. Ar šo tikšanos tika ievadītas Ziemeļvalstu dienas Daugavpilī, kas piedāvā virkni interesantu pasākumu.
Pateicoties tulkam Denam Dimiņam, kurš no islandiešu valodas ir iztulkojis divus viņas romānus un pavadīja rakstnieci arī uz tikšanos, klātesošajiem bija iespēja dzirdēt skaisto un skanīgo islandiešu valodu. Pati rakstniece to nosauca par minoritāšu valodu, jo to dzird runājam tikai uz šīs salas. Dzirdot latviešu mēlē lasām pašas darbus, rakstniece atzīst, ka latviešu valoda esot ļoti skaista, un viņai brīžiem šķietot, ka to saprot, lai gan izrādās, ka jēga ir pavisam cita. Viņa arī atzinīgi novērtēja, cik skaisti Latvijā ir noformēti viņas romāni, līdz šim tas esot vislabākais dizains.
Islandieši ar lepnumu uzskata viņu par vienu no savas literatūras starptautiskajiem veiksmes stāstiem. Oidiras darbi ieguvuši milzīgu popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī Francijā, Vācijā, Nīderlandē, tulkoti angļu un spāņu valodā. Latvijā pagaidām iznākuši divi viņas romāni – „Astoņu ziedlapu roze” un „Rabarberu sarkanais”.
Viņas romāns „Lietus novembrī” 2004. gadā saņēma Reikjavīkas Literāro balvu.
Romānam „Astoņu ziedlapu roze” piešķirtas vairākas literārās godalgas, gan Islandē, gan arī citās valstīs, darbs nominēts arī Ziemeļu padomes literārajai balvai un pērn tika iekļauts Latvijas Jauniešu žūrijas kolekcijā. Šajā romānā autore cenšas apgāzt stereotipus par vīriešiem, uzsver, ka vīrietim būt nav viegli, ka svarīgi ir sadalīt pienākumus ģimenē.
Rakstnieces pirmais romāns „Rabarberu sarkanais” nupat ieraudzīja dienasgaismu latviskajā tulkojumā. Tas ir stāsts par meiteni vārdā Augustīne, kas nav tāda kā visi citi bērni. Viņa bieži dodas pie jūras uz savu melno smilšu pludmali vai uz augstienē ierīkotu rabarberu dārzu, kura platās lapas slēpj kādu senu noslēpumu – šajā dārzā reiz tikusi ieņemta pati Augustīne.
Savu rakstnieces karjeru Oidira sākusi vēlu, 38 gadu vecumā. Nostrādājusi divdesmit gadus par pasniedzēju augstskolā, sapratusi, ka vēlas nodoties tikai rakstniecībai. Viņa stāsta, ka Islandē rakstnieku neuztver nopietni, ja viņš nedzejo. Tieši tāpēc arī tapis viņas vienīgais dzejoļu krājums, kas 2010. gadā iznāca vien 40 eksemplāros, piecus no kuriem nopirkusi rakstnieces mamma.
Visu rakstu lasiet 7. oktobra numurā.
