Vēl pirms divdesmit gadiem bērni mācījās skolā, nezinot, kas ir mobilie telefoni, internets un citi progresa sasniegumi. Tagad mūsdienu jaunā paaudze par tiem „tumšajiem” laikiem var uzzināt no vecākiem un tikai iedomāties, kā tas bija. Savukārt Daugavpilī ir vieta, kur var nokļūt 140 gadus senā mācību stundā. Raiņa 6. vidusskolā Grīvā latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Vasitova atjauno mācību stundu gaisotni, kāda valdīja tajos laikos, kad šeit mācījās nākamais latviešu dzejnieks.
Dzejas dienas Daugavpilī tradicionāli notiek septembrī un ir veltītas Rainim. Iveta stāsta, ka 6. vidusskolā šajās dienās bērni parasti dodas uz teatralizētu stundu „Raiņa skola Raiņa laikos”, lai uzzinātu, kā veidojās dzejnieka personība viņa jaunībā Grīvā pirms 140 gadiem. Mācības notiek īpaši iekārtotā muzejklasē. Pateicoties neparastajai gaisotnei, ko rada pedagoģe, bērni, piedaloties šādā „rekonstrukcijā”, sāk kaut mazliet vairāk interesēties par sava novada, skolas vēsturi un Raiņa personības lielumu, viņa literāro mantojumu un literatūru kopumā.
Atpakaļ Grīvas pagātnē
Gada laikā retro stundas apmeklē 200--300 tūristi. Skola ir iekļauta Daugavpils tūrisma kartē, par to vēsta Tūrisma informācijas centra mājas lapa, un, iepriekš piesakoties, uz šejieni var atbraukt visi interesenti. Lielākā daļa „skolēnu” brauc no Latvijas, tie ir gan bērni, gan pieaugušie. Skolu ar interesi apmeklējuši tūristi no Vācijas, jo savulaik tā bija vācu skola.
2007.gadā Grīvas skola saņēma finansējuma muzejklases iekārtošanai. Tajā ir savākti vēstures materiāli par vienu no vecākajām Daugavpils skolām, ziņas par Jāni Raini un citiem latviešu talantiem – mākslinieku Rihardu Zariņu un botāniķi Kārli Reinholdu-Kupferu, kā arī dokumenti un seni sadzīves priekšmeti. „Mūsu skolā bija „sapņotāju grupa” – pedagoģes Valija Salna, Santa Čeirāne, Dace Vereba, direktore Larisa Koževņikova un es. Mēs domājām, kā izveidot skolā kaut ko neparastu, un mūsu sapnis īstenojās,” par muzeja klases izveidi stāsta Iveta. Pateicoties projektam, nopirka stilizētu tālaika skolotājas tērpu, spalvaskātus, Stendera ābeci un citas nepieciešamas lietas. No savas vecmāmiņas lādītēm Iveta atnesa uz skolu sadzīves priekšmetus, piemēram, grozu, izšūtu galdautu, tie ir aptuveni 100 gadus veci. Kolekciju papildina skolas muzejā nodotās grāmatas, piemēram, Viesturs Rencis uzdāvināja 1873. gadā izdotu krievu—vācu vārdnīcu.
Stundās Iveta Vasitova ir stingra skolotāja, skolēni raksta tekstu ar spalvaskātu un tušu, mācās lasīt tekstu gotu rakstībā. Par nepaklausību agrāk pienācās rīkstes un stāvēšana uz ceļiem uz zirņiem. „Tiktāl parasti nenonāca, arī Raini nepēra un stāvēt uz ceļiem nelika,” smejas Iveta.
Uzcītīgais skolēns Rainis
Iveta stāsta, ka tie, kuri atbrauc uz skolu ciemos, zina, ka Raiņa vārds ir nesaraujami saistīts ar Latgali. Tūristus pārsteidz un sajūsmina fakts, ka ir saglabājusies skolas ēka, kurā dzejnieks mācījies. Iveta rāda albumu par skolas vēsturi -- tajā ir skolas ēkas fotogrāfija, kura, pēc visa spriežot, būvēta no sarkanajiem ķieģeļiem. Skola pārcietusi karus un pagājušajā gadā nosvinēja 140 gadu jubileju. Sākotnēji mācību iestādi sauca par Grīvas vācu skolu, pēc tam vairākkārt mainīja nosaukumu. 1953. gadā Grīva kļuva par Daugavpils daļu un skolai tika piešķirts kārtas numurs, bet vēl pēc gada to nosauca dzejnieka vārdā.
Nākamais dzejnieks iestājās zēnu vācu skolā gandrīz desmit gadu vecumā 1875. gada augustā un pabeidza to 1879. gada decembrī. Jāatzīmē, ka viņš iestājās sestajā klasē, bet pabeidza pirmo – tāda bija sistēma. Šeit viņu sauca pēc vācu modes – Johans Pliekšāns. Tā bija maksas skola, gadā bija jāmaksā 25 rubļi, tolaik tā bija liela nauda. Skolas atestāts deva tiesības stāties ģimnāzijā. Rainis labi mācījās, maksas skolā citādi nemaz nevarēja būt. Viņš bija vienīgais diezgan turīgu vecāku dēls, un viņam bija uzdevums – iegūt labu izglītību.
Diemžēl, Latgalē gandrīz nav saglabājušies Raiņa bērnības gadu oriģinālie priekšmeti. Tas saistīts ar to, ka ģimene bieži pārcēlās (bērnībā vien Rainis dzīvoja piecās vietās), pēc tam sekoja izsūtījums un emigrācija. Taču muzejklasē glabājas cits retums – Grīvas skolas audzēkņa burtnīca, tai ir 102 gadi. Burtnīcā kaligrāfiskā rokrakstā rakstīti diktāti krievu valodā. Tinte gandrīz nemaz nav izbālējusi, var izlasīt arī skolotāja piezīmi: „Pārrakstīt kļūdu desmit reizes!” Kolekcijā ir Raiņa liecību kopijas no mācību laika Grīvas skolā, tajās ir ne tikai atzīmes, bet atzīmēts arī kavējumu skaits, slimošanas, uzslavas, tas, cik akurāti izpildīti mājas darbi utt. „Pārsteidzoši, kā skolotājs varēja to visu fiksēt, jo tolaik šeit mācījās aptuveni 300 zēni. Viņiem bija desmit skolotāji,” saka Iveta.
Valodas nav vainīgas
„Ne par vienu rakstnieku nevar teikt, ka viņa daiļrade, personība, dzīve būtu pilnībā izpētīta. Raiņa arhīvs ir milzīgs, tas vēl joprojām nav pilnībā izlasīts, apzināts, sakārtots. Rainis saprata, ka viņš ir publiska persona, un diezin vai visu atvēlēja publiskai apskatei, kā tas ir tagad. Un diezin vai mums ir jāzina pilnīgi viss,” uzskata pedagoģe.
Iveta atceras, ka pati kādreiz nemaz tik daudz par Raini nav zinājusi. Savulaik Dailes teātrī viņa noskatījās Raiņa lugu „Jāzeps un viņa brāļi”, kurā tēloja Jānis Paukštello, Akvelīna Līvmane un citi. Iveta izgāja no teātra ar mokošu jautājumu – kāpēc fināls bija tieši šāds? Iveta sāka interesēties par dzejnieka personību, centās rast atbildes uz jautājumiem, kāpēc Raini nelasa tik daudz, cik vajadzētu, kāpēc teātrī neiestudē izrādes tik daudz, cik to varētu būt, kāds ir Raiņa varoņa koptēls, viņa jūtas, centieni. Viņai palikusi atmiņā Daugavpils teātra izrāde pēc J. Raiņa lugas motīviem „Pūt, vējiņi!”, uz kuru ejot, viņu bija visai skeptiski noskaņota, jo iestudējums bija krievu valodā, bet dzejas tulkošana ir sarežģīta, smalka māksla. Taču gan viņai, gan bērniem luga ļoti patika.
Arī Iveta ir mazliet aktrise – teatralizētajās stundās viņa tēlo sev tuvo pedagoģes lomu. „Katrs skolotājs kaut kādā ziņā ir aktieris, tas nu ir skaidrs. Tūristus es uztveru kā skolēnus,” viņa saka. Savukārt, interesēt bērnus lasīt grāmatas, pētīt populārus rakstniekus vai vēsturiskas personības nav sarežģīti, ja darbā atrod to, kas satrauc bērnus, viņa saka. „Simt vai divsimt gados mīlestība, atbildība, dzīves jēgas meklējumi nav mainījušies. Un es saku bērniem, ka tas viss ir grāmatās. Es saku viņiem, ka literatūra – tā ir bezmaksas dzīves pieredze. Viņi par to pārliecinās un nāk pie manis dalīties savos iespaidos.”
Iveta Vasitova sāka strādāt Grīvas skolā 1988. gadā. Viņa ir pārliecināta, ka Grīva un skola ir īpašas vietas ar savu auru un neatkārtojamu šarmu. „Šeit no paaudzes paaudzē pie vieniem skolotājiem mācījušies vienas ģimenes cilvēki, kuri šeit dzīvo vairākās paaudzēs. Grīva nav Daugavpils, arī mentalitāte šeit ir cita, un to var sajust.”
Iveta atbrauca uz Daugavpili studēt pedagoģiskajā institūtā no dzimtā Gulbenes rajona. Viss varēja būt citādi, viņa stāsta, jo vēl bija variants iet vecāku pēdās un Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā iegūt agronoma specialitāti. Taču Iveta nobijās no matemātikas eksāmena. Atbraukusi uz Daugavpili, Iveta iedzīvojās daudznacionālajā vidē, pirmo reizi izdzirdēja latgaliešu valodu un labi iemācījās krievu valodu, apgūstot krievu valodas un literatūras un latviešu valodas un literatūras skolotāja specialitāti. „Kamēr Latgalē ir latgalieši, viņi tā runās, kurš gan spēs viņiem to aizliegt? Kurš to izdomāja? Tur, kur es augu, arī bija savs dialekts. Un tas ir skaisti. Neviena valoda nav vainīga, problēmas ir mūsu galvā,” ir pārliecināta pedagoģe.
Uzziņai
Iveta Vasitova kopā ar bērniem un kolēģiem apkopo savāktos materiālus par Jāni Raini, Rihardu Zariņu un Kārli Reinholdu-Kupferu nelielās slaidu filmās.
Aizraušanās: vieglatlētika, zirgi, balets, vēsturiski romāni, Džeralda Darela grāmatas, Aksela Muntes „Stāsts par Sanmikelu”, Jāņa Lejiņa „Zīmogs sarkanā vaskā”.
Komentāri