Pagājušajā gadā astoņgadīgās Nastjas Šatjorkinas dzīvē ienāca straujas pārmaiņas. Viņas māte Inese, piecus gadus nodzīvojusi Anglijā, nolēma atgriezties, un meitene kļuva par vienu no bērniem reemigrantiem, kuriem jāsāk mācības no sākuma itin kā savā, tomēr pavisam svešajā dzimtenē.
Inese Gržibovska dzīvoja Anglijā piecus gadus. Bija darbs, meita no četru gadu vecuma gāja angļu skolā. Mājās sarunājās krieviski, bet pēdējā gadā pirms prombraukšanas pārgāja uz angļu valodu. „Meita saprata krievu valodu, taču viņai bija grūti izveidot teikumu,” stāsta Inese. Lēmums atgriezties Daugavpilī savā ziņā bija saistīts ar nostalģiju. „Dzimtene pasauca atpakaļ,” tā savu izvēli skaidro Inese.
Pagājušajā vasarā ar Nastju strādāja repetitors, lai 2015. gada 1. septembrī varētu iet otrajā klasē, kura atbilda meitenes vecumam. Vispirms viņa iestājās vienā no pilsētas skolām, taču meitene tur nomācījās tikai nedēļu, jo mātei bija pateikts, ka bērns netiek galā, un vajadzīgi repetitori, lai sekmes būtu vajadzīgajā līmenī. Meitene pārgāja uz 10. vidusskolu, kur ar viņu sāka strādāt pedagogi un logopēde Sandra Lazuko.
„Kad Nastja atnāca pie mums, viņa nezināja burtus, lasīja tikai pa zilbēm, un, godīgi sakot, mēs uzņēmāmies lielu risku, pieņemot viņu otrajā klasē,” stāsta Sandra. Pedagogi nolēma pavērot bērna dinamiku līdz rudens brīvdienām. Ja nebūtu progresa, Nastjai būtu jāiet pirmajā klasē. Sandra rāda Nastjas darba burtnīcu, kurā meitene rakstīja pirms gada, -- nodarbību sākumā bērnam nebija nekāda priekšstata par šņāceņiem (viņa neprata uzrakstīt savu vārdu un izrunāt uzvārdu), līdzskaņiem (troksneņiem un skaneņiem) – Nastja nevarēja tos ne izrunāt, ne uzrakstīt, arī kopumā rakstīja pavisam slikti, uzmanības koncentrācija bija vāja. Krieviski meitene runāja ļoti lēni, arī angļu valodā īpašu panākumu nebija, juka abu valodu burti.
Visu rakstu lasiet 14. oktobra numurā.
