Friliņu dzimta no Demenes pagasta ir izauklājusi mežsaimniekus trīs paaudzēs. Eduards Friliņš ir 41 gadu nostrādājis par mežziņa vietnieku un mežzini. Viņa dēls Viktors Friliņš strādā Valsts meža dienesta Dienvidlatgales virsmežniecības Daugavpils birojā - sargā mežus no ugunsgrēka. Otrs dēls Aivars Friliņš meža nozarē bija no 1990. gada. Šobrīd viņš ir ārvalstu kompānijas darbinieks, taču tāpat apsaimnieko mežus un, būdams zemnieku saimniecības īpašnieks, raksta ES projektus privāto mežu saimniekiem. Meža nozari ir izvēlējies arī Aivara dēls Edgars, kuram ir privāta meža apsaimniekošanas firma. „Ja no bērnības esi apradis ar mežu un ikdienā dzirdi mežsargu stāstus, tad tu vienkārši iemīlies mežā,” saka Aivars, kurš jau mazotnē kopā ar tēti stādījis mežu, taisījis barotavas un sējis slotiņas.
Jālabo deviņdesmito gadu kļūdas
Vaicāti, vai Latvijā tiešām izcērt visus mežus, Eduards un Aivars atzina, ka cilvēks visbiežāk par notiekošo spriež pēc tā, ko ir redzējis pie savas mājas. „Taču ne visi zina, ka valsts mežos cirsmas atjauno, apmežojot mākslīgi, bet privātajās cirsmās tos ļauts atjaunot dabīgā ceļā, neapstādot. Tāpēc rodas iespaids, ka izcērt mežus. Turklāt jāsaprot, ka koku drīkst cirst tad, kad pienāk laiks, proti, kad tas der papīrmalkai vai finierim. Tikpat maldīgs ir viedoklis, ka zviedri izpērkot visus mežus. Vairākums privāto mežu īpašnieku, tāpat Latvijas firmas nepārdos mežu, jo vēlas to saglabāt nākamajām paaudzēm. Privātais īpašnieks tā arī saka -- mans mežs ir mans zelts, to mantos dēls, vēlāk arī mazdēls,” pastāstīja Aivars.
Arī viņš pats apsaimnieko personīgo mežu un jau ir īstenojis vairākus ES jaunaudžu kopšanas un meža aprīkojuma projektus.
Eduards Friliņš nosauc skaitļus, ka Latvijā meži aizņem jau 50% teritorijas. Galvenokārt tie ir lapu koku meži un apmežotā lauksaimniecībā neizmantotā zeme. „Skaidrojums ir pavisam vienkāršs. Tagad kokus audzē šķeldai. Priede, kuru manā laikā audzēja vairumā, aug 80 gadus, bet pa to laiku var izaudzēt trīs baltalkšņa paaudzes, jo šis koks ciršanas vecumu sasniedz jau pēc 20 gadiem. Taču cilvēks apzinās arī to, ka mežs ražo skābekli, tāpēc tas ir vērtīgāks par zeltu. Ne velti Latviju uzskata par zaļu, ekoloģiski tīru valsti,” stāsta sirmais mežsaimnieks.
Šodien īpašumu robežas nosaka un kontrolē ar satelītiekārtām, taču, veicot mežu taksāciju vai rakstot projektus, Aivars saskaras ar kļūdām, kas ir pielaistas pagājušā gadsimta 90. gados. Eduards atminas, kā pavecs mērnieks noteicis kādam īpašniekam kupicu vietas, iedams platiem soļiem. Vēlāk izrādījās, ka robežas bija noteiktas nepareizi.
Meža vide sakārto domas
Eduards Friliņš vispirms bija meistars-tehniķis Silenes mežniecībā, pēc tam izdienējās līdz mežziņa vietnieka un mežziņa amatam, strādājis arī Kalkūnē un Laucesā, kādu laika arī padomju saimniecībā „Demene”. „Tēvs mani, mazu zēnu, ņēma līdzi medībās. No tā laika mežs mani vilināt vilināja. Tāpēc pēc Skrudalienas vidusskolas ar izcilību pabeidzu Ļisinas meža tehnikumu netālu no tagadējās Sanktpēterburgas un uzreiz nokļuvu Silenes mežniecībā. Mēs gadā stādījām apmēram 20 ha jaunaudžu. Ja tev patīk darbs, tad tu strādāsi visu mūžu nevis meklēsi, kur ir labāk. Mežā ir interesanti, un ir bijis arī bīstami. 90. gados mežā braucām ar ieročiem, jo bija jāķer meža zagļi. Meža vide ir patīkama, tā sakārto domas un dziedina,” saka mežsaimnieks, pauzdams prieku, ka dēli un mazdēls esot galvastiesu labāki mežsaimnieki, un arī par to, ka vēl divi mazdēli ir izvēlējušies karavīra profesiju. Bet kas iznāks no pastarīša, kurš iet vēl skolā - to Dievs zina labāk, nosaka sirmais mežsargs.
Viktors un Aivars ir pabeiguši toreizējo Ogres meža tehnikumu un neklātienē LLU Meža fakultāti. Valsts darbā strādā tikai Viktors, proti, viņš Valsts meža dienesta Daugavpils virsmežniecībā uzrauga, lai mežos neizceltos ugunsgrēks. Tikmēr Aivars pēc daudzajām šī dienesta reformām ir aizgājis uz ārzemju kompāniju, kas veiksmīgi darbojas Latvijas un Lietuvas tirgū, un ir izveidojis savu zemnieku saimniecību.
Diemžēl, Viktors nevarēja piedalīties intervijā lielās aizņemtības dēļ. Aivars par brāli saka tā: „Viņš ir profesionāls mežsaimnieks un mednieks, un labs brālis. Man padodas visi roku darbi. Apsaimniekojot savus un citu īpašumus, es kārtoju dokumentus. Bet Viktors perfekti pārzina
tehniku.”
Prom no rindām un mūžīgās steigas
Friliņu ģimenes vīriem ir vēl viena sirdslieta - medības. Viktors vada biedrību „Daugavpils mednieku un makšķernieku saimniecība”. Viņš ne tikai koordinē medības, bet arī mednieku sacensības un rūpējas par medību suņu gatavību medībām. Aivars biežāk medī bebrus -- lielus mežu postītājus, reizi pa reizei arī aļņus un stirnas, jo tie noēd priežu jaunaudzes.
„Es tikai kavējos mednieku stāstos. Atminos, kā mēs medījām, sēžot trepēs, kas bija pieslietas pie kokiem. Mans kaimiņš bija aizmidzis. Kad parādījās stirnu buks, mednieks izšāva, un tieši tanī brīdī miegamice nokrita no koka. Visi pārbijās, ka būs nošauts, bet viņš bija novēlies no izbīļa,” atminas Eduards.
Kāpēc Aivars ir atgriezies tēva mājās? 90. gados Friliņi samainīja vectēva īpašumus pret zemi Demenes pagastā, un, par sertifikātiem nopirkuši papildu platības, paplašinājās. „Mēs bieži braucam ciemos pie draugiem uz Vidzemi. Redzējām, ka tur lauki ir apsēti, ceļi ir labāki, ainava pauguraina, bija pat doma pārcelties un dzīvot tur. Bija arī piedāvājumi pārcelties uz Rīgu vai Daugavpili. Taču pilsētās ir rindas un mūžīgā steiga. Bijām pat nopirkuši dzīvokli Krāslavā (tagad tur dzīvo dēls). Tomēr beigu beigās pirms 5-6 gadiem sapratām, ka pie draugiem vai uz pilsētu varam aizbraukt atpūsties jebkurā brīdī un ka var dzīvot arī Latgalē, jo, pateicoties ES naudai, ceļi ir kļuvuši labāki, arī lauki ir apstrādāti. Turklāt dzīve ir viena, tāpēc jādzīvo tur, kur tu jūties brīvs un mājās. Un mēs palikām Demenē, uzcēlām māju turpat pie tēva mājām. Mēs ar sievu Tatjana iekopām siltumnīcas un dārzu, viņa pirmo gadu nodarbojas ar ziedu un stādu audzēšanu,” pastāstīja Aivars.
Viņš ar Tatjanu atbalsta zemnieku bodes ideju Daugavpilī. Diemžēl, iecere ir nobremzējusies, jo pagaidām nav atradies drosmīgais (biedrība vai lauku uzņēmējs), kurš realizētu aprīkojuma projektu, tāpat pilsētas pašvaldība pagaidām piedāvā tirgoties vietās, kas atrodas tālu no pircēju lielākās plūsmas. „Zemnieku vakara tirgus ir labākais pagaidu risinājums. Tatjana tur tirgojas diezgan veiksmīgi. Ejot lēnītēm uz priekšu nozarē, kas padodas, pakāpeniski atnāks peļņa un stabilitāte,” teic Aivars.
