Deju studija „Stoptime” nemainīgi asociējas ar ielu dejām. Neapšaubāmi, jaunieši nopietni popularizē kultūru, kuras pamatā ir „urbanstyle”, taču studija darbojas arī citās jomās – rīko teatralizētus uzvedumus, popularizē jaunus deju stilus, attīsta to sportisko un māksliniecisko virzienu. Savukārt šo „deju kuģi” vada Aleksandrs Lukša, savējiem viņš ir Sančezs.
Aleksandrs sāka dejot universitātē: „Mūs uzaicināja uz balles deju nodarbībām. Vienlaikus mūsu uzmanību piesaistīja MTV deju klips, tā mēs ieraudzījām, kā dejo ārzemēs. Kustības kopējām tieši no video. Pēc trim gadiem iestudējām deju, kura tobrīd mums bija visai sarežģīta. Ar šo konkursa darbu devāmies uz festivālu Jelgavā, kurā bija aptuveni 400 dalībnieku.
Uz kopējā fona mūsu līmenis bija viduvējs, bet izpelnījāmies atzinību kā labākie debitanti. Mums tas bija panākums un motivācija turpmākajam darbam. 80% horeogrāfijas bija „savākti” no dažādiem klipiem, sava bija pavisam maz.
Toreiz mēs sapratām, ka dejojam itin kā hiphopu. Vienā dienā mēs savu līmeni uzlabojām divkārtīgi. Komunicējām, dejojām, iepazināmies ar studijām, sākām apmeklēt meistarklases.”
Nākamajā – 1999. gadā komanda piedalījās festivālā Rīgā breika kategorijā. Krāslavas komanda par savu šovu saņēma labāko debitantu balvu.
Deja – darbs, hobijs, dzīve
Pēc universitātes absolvēšanas, saņēmis deju un sporta skolotāja diplomu, Aleksandrs nolēma, ka vēlas nodarboties tieši ar dejošanu.
Pēc studijām strādāja Krāslavas skolā, taču dejošana vilināja vairāk. „No skolas pārgāju uz jaunatnes centru turpat Krāslavā, jo gribēju strādāt ar jauniešiem, kuri centās iemācīties kaut ko jaunu,” stāsta Aleksandrs.
Jauns attīstības posms sākās 2003. gadā. Par komandas panākumiem zināja, puiši nodarbojās ar breiku. Sākumā dejoja puiši, pēc tam vēlējās pievienoties arī meitenes.
„Mēs nezinājām, ko iesākt ar viņām. Ar hiphopu tajā laikā mēs vairs nenodarbojāmies. Mēs pieņēmām meitenes, kuras gribēja strādāt, un sākām vienlaikus attīstīt vairākus virzienus. Meitenes dejoja hiphopu, puiši – breiku, tie, kuri vēlējās, varēja apgūt balles dejas. Pamazām sākām apzināties, ka mēs esam vairāk nekā grupa – tas jau bija deju centrs ar kardināli atšķirīgiem virzieniem. Tādējādi radās ideja izveidot studiju,” tā pāreju jaunā līmenī skaidro Aleksandrs. „Mēs centāmies panākt, lai jaunieši apzinātos, ka viņi spēj sasniegt labu līmeni un daudzējādā ziņā ir pārāki par saviem vienaudžiem citās valstīs.”
Pirmo atlasi izprovocēja „Banzai”
Kad divtūkstošo gadu sākumā atvēra izklaides centru „City Center” un reizē ar to – naktsklubu „Banzai”, studijā notika kārtējais kāpiens uz augšu. Komandai piedāvāja darbu klubā, un jaunieši to uztvēra ļoti nopietni.
„Tas deva rezultātu un vienlaikus motivēja saglabāt līmeni. Veicām lielu darbu moderno deju priekšnesumu veidošanā. Latvijā klubu kultūrā tolaik vienkārši skaistas meitenes kaut kā kustējās. Šajā vidē bija maz dejotāju, viņi dzīvoja savu dzīvi,” stāsta Aleksandrs. „Mēs izvirzījām koncepciju – izveidot profesionālu komandu, kura uzstāsies ne tikai klubā, bet arī citur – koncertos, šovos utt. Sarīkojām Daugavpils vēsturē, droši vien, pirmo dejotāju atlasi. Interesentu bija necerēti daudz. Rezultātā nokomplektējām astoņu cilvēku komandu un sākām strādāt.”
Uz pasaules čempionātu – reizi divos gados
2009. gadā Latvijas izlases sastāvā komanda „Stoptime” devās uz pasaules čempionātu. Pirmkārt, ar domu pārbaudīt sevi un uzzināt kopējo līmeni, lai spētu novērtēt paši sevi.
Lai tiktu uz pasaules čempionātu, komanda piedalījās vairākos turnīros Latvijā un pēc to rezultātiem reitingā izvirzījās pirmajā vietā, iegūstot tiesības pārstāvēt valsti pasaulē.
„Ilgi meklējām finansējumu. Kaut ko atradām, daļu apmaksāja vecāki. Aizbraucām, paskatījāmies, nodejojām un sapratām, ka esam konkurētspējīgi. Piemēram, mūsu meiteņu komanda no Ilūkstes izcīnīja devīto vietu un iekļuva finālā. Tobrīd tas bija labākais komandas rezultāts Latvijā. turklāt jāņem vērā, ka kategorijā bija aptuveni 40 komandas, kuras bija izturējušas savu nacionālo atlasi,” stāsta A. Lukša.
Kopš 2009. gada „Stoptime” regulāri uzvarēja nacionālajos reitinga turnīros. Atsevišķās kategorijās daugavpilieši ir līderi, bet braukt katru gadu ir dārgi, tāpēc braucieni sanāk reizi 2—3 gados.
„Nav bijis neviena čempionāta, kur mums nebūtu finālistu. 2011. gadā spraigā cīņā simts dejotāju konkurencē kategorijā „bērnu solo” – desmitā vieta. 2014. gadā divas mūsu juniores izcīnīja ceturto un septīto vietu. Līdz goda pjedestālam – tikai viens solis, bija liels satraukums. Ir sapnis izcīnīt uzvaru pasaules čempionātā un klausīties Latvijas himnu. Mūsu kaimiņi no Lietuvas to jau paveikuši vairākkārt.
Jauniešiem ir potenciāls, bet nav sacensību pieredzes. Viegli uzstājamies Baltijas valstu līmenī, bet pasaules čempionātā ir svarīga psiholoģija. Arī esot vislabākajā formā, uztraukums var liegt parādīt visu, ko spējam,” skaidro A. Lukša.
Par galvenajiem stiliem
Studija vienlaikus attīsta vairākus deju virzienus. Izvēle par labu vienam vai otram stilam – tā ir aktualitāte. Studijas pasniedzēji seko mūsdienu horeogrāfijas tendencēm un sāk apgūt jaunus virzienus.
„Mēs sākām ar hiphopu, pēc tam pievērsāmies breikam, tad atkal atgriezāmies pie hiphopa. Pēcāk uzzinājām par paningu, lokingu, fanku. Pašlaik aktuāls ir vakings un vogs. Pedagogi apmeklē meistarklases. Ir svarīgi nevis vienkārši skatīties video un kopēt, bet sniegt aktuālu informāciju. Nevis nodemonstrēt kustību secību, bet arī paskaidrot, kāpēc jādara tieši tā, parādīt izpildījuma manieri un dejas saturu, kuru, skatoties video, nevar sajust. Pēc tam meistarklasēs cenšamies pasniegt ne tikai dejas ārējo, bet arī iekšējo saturu. Ar to mūsu studija atšķiras no daudzām citām,” savu pieeju skaidro A. Lukša.
Bērnu piedzimšana – jauna motivācija
Studijā Aleksandrs iepazinās ar savu nākamo sievu Evitu: „Viņa atnāca dejot pie manis uz studiju. Evita ar savu harizmu ir daudz ko devusi tieši dejas izjūtas izpratnē.”
Attiecības sāka veidoties pēc pārcelšanās uz Daugavpili. Evita iestājās universitātē un asistēja studijā, bet pēc augstskolas beigšanas sāka strādāt par treneri.
Evita un Aleksandrs jau vairāk nekā desmit gadus dara vienu darbu un, pateicoties cieņai, izdodas saglabāt visu, kas jau izveidots. „Izklausās banāli, bet bez cieņas nekas nesanāks. Tuvu cilvēku kopīgs darbs ir ķīmija, kas var izraisīt lielu sprādzienu. Cieņa dod iespēju saprast, atkāpties no savas pozīcijas, ļaut savam partnerim kādā brīdī būt par līderi.
Mēs esam sadalījuši pienākumus bez īpašas vienošanās. Es vairāk strādāju radoši – meklēju jaunus virzienus, idejas, veidoja pasākumus, ar kuru palīdzību var aktivizēt attīstības procesu reģionā un paaugstināt tā līmeni, lai ne tikai mēs brauktu, bet arī pie mums atbrauktu.
Evita strādā, lai sasniegtu rezultātu. Viņa ir kā „sliktais policists”. Viņai pietiek neatlaidības un pacietības, lai sagatavotu dejotājus startam, visu noslīpētu. Pirmie panākumi ir viņas komandas rezultāts. Menedžments, budžeta rēķināšana, pasākumu rīkošanas tehniskā puse – tas viss ir uz viņas pleciem,” pienākumu sadali skaidro Aleksandrs Lukša.
Neskatoties uz rūpēm par ģimeni un dejošanu, Aleksandrs atrod laiku hobijiem – medībām un kulinārijai: „Kad man ir medību trofeja, gribas to kaut kā realizēt. Sāku domāt, meklēju pavārgrāmatās. Man patīk gatavot delikateses, taču tas notiek reti. Tiesa, virtuvē tad ir liels juceklis, Evita saķer galvu, bet sanāk garšīgi.”
Uzziņai
1995—1999 Studijas DPU, programmā „Sporta un deju skolotājs”
2003—2005 Mācības IUGTE (starptautiska teātra mākslas universitāte)
Uzstāšanās turnīros Parīzē (2009) un Zviedrijā (2012)
Ģimene: sieva Evita, dēls Emīls (5 gadi) un meita Nikola (2 gadi)
Hobijs: medības un kulinārija
