Vai Krāslava joprojām ir „gurķu pilsētiņa?”

Krāslavas gurķi kļuvuši par savdabīgu zīmolu, pēc kura pircēji vienmēr jautā tirgū. Krāslavas gurķu audzētāju labo slavu dažkārt mēdz izmantot uzpircēji, uzdodot ievestos dārzeņus par vietējiem. Taču zinātāji pratīs atšķirt „gurķu pilsētiņas” produkciju no svešumā audzētās. 

Daugavpils tirgū „Latgales Laika” aptaujātie pircēji bija vienisprātis, ka vārdu salikums „Krāslavas gurķi” ir iegājies tautā kā kvalitātes zīmols.

Krāslavieši Pēteris Bogdāns un Dina un Jānis Puduļi, kuri gurķus tirgo Daugavpilī zem izkārtnēm „Puriņi” un „Birztalas”, ir nobažījušies par vēlo gurķu sezonu. Pēc viņu aplēsēm, siltumnīcu apkurē būs iztērēts divreiz vairāk malkas, taču tik un tā pirmā gurķu raža bija novākta ar 2 nedēļu nokavēšanos.

„Vietējais lauksaimnieks nevar uzlikt tādu cenu, kāda ir gurķa pašizmaksa, tāpēc ka katru tirgus kvadrātmetru aizņem sveši gurķi, kas ir atvesti no Polijas. Padomju laikā ar šādu apjomu, kāds ir mūsu saimniecībā, kur strādā lielākoties bērni, varētu nopelnīt 4-5 reizes vairāk. Kā ir, tā ir. Mēs ar poļu gurķiem varam konkurēt nevis ar apjomu, bet gan ar izcilu garšu,” uzsver Pēteris, kurš tomēr neatklāja noslēpumu, kādas šķirnes gurķi dominē viņa siltumnīcās.

Vaicāti, kāpēc Krāslavas gurķi ir ļoti populāri, Dina nosauc vairākas labās īpašības -- vietējās saules un ūdens spēka pilns, svaigs, plānu mizu, garšīgs. Viņa stāsta, ka gurķus lasa iepriekšējās dienas vakarā, jo rītā jāceļas pl. 4.30, lai stundas laikā pagūtu salikt gurķus automašīnā un izbraukt uz Daugavpili. „Zemnieka darbs nav viegls. Sākoties gurķu sezonai, strādājam 20 stundas dienā, tomēr gurķu audzēšana sagādā prieku,” saka Dina un uzsver, ka viņa ar vīru un arī dēla ģimene nav aizbraukuši uz ārzemēm, bet palikuši dzimtajā pilsētā un audzē gurķus gan pārdošanai, gan pašu patēriņam.  

Visu rakstu lasiet 9. jūnija numura