Ceļu infrastruktūras problēma Daugavpilī ir bijusi aktuāla vienmēr. Mūsdienās, kad aug nevis iedzīvotāju, bet automašīnu skaits, pārvietošanās no viena rajona uz otru joprojām ir gana sarežģīta.
Situācijās, ka autoceļi bieži šķērso dzelzceļu un citus objektus, ideāls, bet ļoti sarežģīts risinājums ir transporta mezgli, -- tie ir ērti un autovadītājiem ietaupa daudz laika un nervu. Šādu būvju celtniecība uzskatāma par inženieru sarežģītāko uzdevumu. Daugavpilī jau ir viens šāds transporta mezgls, ieplānots uzbūvēt arī otru.
2011. gada labākā būve
2011. gada 30. septembris bija lieli svētki vairākumam pilsētas autovadītāj, jo šajā dienā tika svinīgi atklāta kustība pa transporta mezglu, kurš savieno Veco un Jauno Forštati, Jaunbūvi un ķīmiķu mikrorajonu. Daugavpilī nu bija arī jauna – Latgales iela.
Transporta mezgla projekts aizsākās jau 1986. gadā, taču to ātri vien iesaldēja. Ceļmalās joprojām redzamas toreizējā projekta dzelzsbetona konstrukcijas. Gandrīz pēc 25 gadiem transporta mezglu tomēr uzbūvēja, darba gaitā ieviešot izmaiņas. Piemēram, sākotnēji nebija ieplānota divu transporta kustības apļu būvniecība (Odu—Vidzemes—Latgales iela un Višķu—Kauņas—Latgales iela).
Kā teica Komunālās saimniecības pārvaldes vadītāja vietnieks Artūrs Džeriņš, firmas „Binders” īstenotā projekta kopējās izmaksas ir 17,7 miljoni latu. Turklāt šī summa bija par 6 miljoniem latu mazāka par ieplānoto, kā rezultātā atlikumu iztērēja tuvējo ceļu labiekārtošanai un asfaltēšanai. 15% no summas bija Daugavpils budžeta nauda, 85% izdevumu finansēja Satiksmes ministrija un ES fondi.
Transporta mezgla būvniecība (2009—2011) notika sarežģītā periodā – ekonomiskās krīzes laikā, kad beidza pastāvēt daudzas būvfirmas, bet pašvaldības centās ietaupīt un lielus projektus nerealizēja. Darbu tempu ietekmēja arī aukstās un garās ziemas, taču tas viss netraucēja objektu pabeigt noteiktajā termiņā. Vēlāk šis transporta mezgls saņēma Latvijas būvnieku asociācijas balvu kā 2011. gada labākā inženierbūve.
„Izņemot viaduktu 18. novembra ielā, pirms tam mūsu pilsētā nebija cita ceļa, pa kuru bez traucēkļiem varētu šķērsot dzelzceļu,” atzīmē Daugavpils būvvaldes vadītājs Valērijs Ļaksa, „tagad ir divi šādi ceļi, un mēs redzam, cik tas ir liels atvieglojums autovadītājiem.”
Protams, ne jau viss šī transporta mezgla projekta īstenošanā izdevās gludi. Divus gadus pēc tā atklāšanas Daugavpilī uznāca spēcīgas lietusgāzes, kuru rezultātā abpus ceļa sāka brukt uzbērums. Par laimi, īsā laikā problēmu izdevās atrisināt. Lai gan celtnieki uzbūvēja kvalitatīvu četru joslu ceļu, piektā josla, kura tika rezervēta tramvajam, diemžēl, tā arī netiek izmantota.
Ceļš uz piena kombināta mikrorajonu
Spārnots teiciens vēsta -- „Visi ceļi ved uz Romu”. Taču Daugavpilī ir populāra cita frāze: „Visi ceļi ved caur piena kombināta mikrorajonu”. Šī rajona izolācija un pastāvīgās rindas pie divām pārbrauktuvēm jau sen daugavpiliešiem rada galvassāpes. 2013. gadā, pēc ilgas sabiedriskās apspriešanas, tika dota zaļā gaisma transporta mezgla būvniecības projektam no Kandavas līdz Smilšu ielai, kas pilnībā mainītu situāciju.
„Šis projekts daudzkārt ir ticis pārskatīts,” „Latgales Laikam” pastāstīja Attīstības departamenta vadītājas vietniece Sabīne Šņepste, „eksperti izsecinājuši, ka pieprasītā summa ir pārāk liela (sākotnēji bija runa par 35 miljoniem eiro). Tāpēc šo projektu nolēma sadalīt vairākās daļās, dodot priekšroku viaduktam pāri dzelzceļa līnijām no Smilšu ielas līdz Malu ielai, kura izmaksas ir 13,6 miljoni eiro.
Kā teica S. Šņepste, tilta un visas nepieciešamās infrastruktūras projekts jau ir izstrādāts. Konkurss sadalīts divās daļās – piebraucamie ceļi un viadukts, un par pirmās daļas uzvarētāju kļuvusi firma „Binders”. Taču joprojām ir daudz neskaidrību. Lai pilnvērtīgi realizētu tilta būvdarbus, jāatrod papildu finansējums – gandrīz 4 miljoni eiro.
„Tā kā atsevišķa summa ir rezervēta Kohēzijas fondā, bet 2014.—2020. gada plānošanas periods jau tuvojas beigām, pilsēta var zaudēt šo naudu un iespēju uzbūvēt ļoti svarīgu objektu,” uzsver Sabīne Šņepste.
Kā teica Valērijs Ļaksa, pagaidām par otru tiltu pāri galvenajām dzelzceļa līnijām nav ko pat domāt. „Ap pieminekli poļu karavīriem plānots ierīkot apļa kustību, bet, lai šo vietu savienotu pa gaisu ar Kandavas ielu, jāizstrādā atsevišķs projekts,” viņš saka.
Par gājēju gaisa tiltu, kas ir ļoti svarīgs visiem piena kombināta mikrorajona iedzīvotājiem, acīmredzot, tiks domāts vispēdīgāk, lai gan šī objekta elektrifikācijas plāns jau ir izstrādāts. „Diemžēl, „Latvijas dzelzceļa” pārstāvji nevēlas šo tiltu apkalpot,” atzīmē V. Ļaksa, „turklāt būvdarbi virs dzelzceļa sliedēm ir ļoti darbietilpīgs process.”
Tādējādi, ja tuvākajos gados notikumu attīstībai Daugavpilī būs pozitīvs scenārijs, pilsētā varētu tapt transporta mezgls, kurš sāksies pie Kauņas un Smilšu ielas krustojuma un savienos to ar Smiltenes un 2. preču ielu. Taču tuvākajos piecos gados šajā pilsētas daļā daugavpilieši joprojām būs atkarīgi no pārbrauktuvēm.
