„Artilērijas Pagrabu” muzikālie eksperimenti

Mūzikas klubs un bārs „Artilērijas Pagrabi” Rīgas ielā 22 savas durvis vēra 2013. gada oktobrī un kopš tā laika par apmeklētāju trūkumu nesūdzas. Pateicoties savai īpašajai valodas politikai un dažādu valstu mūziķu piesaistīšanai, bārs ļoti ātri kļuva populārs gan Daugavpilī, gan reģionā.

Mārketinga triks vai integrācija?

Gan agrāk, gan arī tagad „Artilērijas Pagrabu” īpatnība ir tā, ka klientus šeit apkalpo angļu, latviešu un latgaliešu valodā. Taču savā starpā apmeklētāji, protams, var sarunāties jebkurā valodā. Šī neparastā attieksme, jo īpaši krievvalodīgajā Daugavpilī, kļuvusi par iemeslu daudzām baumām un izdomājumiem, taču klubam tas tikai nāca par labu – bāra popularitāte pieauga, bet tie, kuri apšaubīja šīs vietas adekvātumu, pēc apmeklējuma mainīja savu viedokli.

„Pagrabi” ir labi zināmi ar plašu alkohola izvēli, turklāt šeit nopērkams arī kraftalus – dzēriens, ko ražo nelielas privātas alus darītavas. Savukārt šīs vietas galvenā „rozīnīte” joprojām ir pieredzējušu mūziķu piesaistīšana. Vairākas reizes mēnesī uz „Artilērijas Pagrabu” skatuves uzstājas mūziķi no Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Krievijas, ASV, Brazīlijas, Austrālijas un daudzām citām valstīm, priecējot publiku, kura noilgojusies pēc eksperimentālas un smagās mūzikas. Neskatoties uz dažu daugavpiliešu aizspriedumaino attieksmi pret bāru, Krievijas mūziķu koncerti šeit nav retums.

„Integrācija ir viens no mūsu iestādes stūrakmeņiem,” stāsta „Artilērijas Pagrabu” dibinātājs Andrejs Faibuševičs, „taču integrēt sabiedrību nebūt nenozīmē „barot” cilvēkus tikai ar kaut ko latvisku. Tā, pirmām kārtām, ir komunikācija, kurā piedalās dažādi cilvēki, kurus kaut kas apvieno. Mūzikai šajā ziņā ir milzīgs spēks, tā maina cilvēkus. Piemēram, es piekrītu uzskatam, ka rokmūzika kļuva par vienu no galvenajiem Padomju Savienības sabrukuma iemesliem.”

Ģimenes un kultūras ministrijas paspārnē

„Muzikālā integrācija” iestādē pie paša Vienības laukuma iespējama, pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam. Ar valsts finansējuma atbalstu „Artilērijas Pagrabi” ne tikai apmaksā mūziķu honorārus un visus ar uzstāšanos saistītos izdevumus, bet arī organizē pavisam cita formāta pasākumus – dzejas slamus, tikšanās ar uzņēmējiem utt. Pēc katra notikuma organizatoriem obligāti jāatskaitās ministrijai, kas uzstājies un cik cilvēki bija ieradušies.

Tā kā visus organizatoriskos jautājumus A. Fabuševičs un viņa komanda kārto brīvajā laikā, dažkārt gadās nepatīkami sarežģījumi. „Mēs ļoti gribējām rīkot kultūras vakarus ar dažādu etnisko grupu pārstāvjiem,” saka kluba dibinātājs, „lai viņi pastāstītu par sevi, savu dzimteni, par to, kas notiek dažādās valstīs. Sarunas par ekonomiku, migrāciju, ģeopolitiku un visdažādākajām inovācijām ir ļoti svarīgas. Bet, tā kā mēs to visu vēlējāmies nokārtot ar vēstniecību starpniecību, šī ideja iestrēga un palika nerealizēta. Acīmredzot, mēs bijām uzstādījuši pārāk augstu latiņu.”

„Artilērijas Pagrabu” komanda uzskata, ka tās misija ne tikai sabiedrības integrācija, bet arī labas brīvā laika pavadīšanas tendences veidošana Daugavpilī. Andrejs Faibuševičs uzskata, ka Latvijā dominējošā tendence ir demotivācija un visa negatīvā izcelšana, ko var uzskatīt par Latvijas plašsaziņas līdzekļu galveno problēmu. Kā piemēru var minēt arī „Artilērijas Pagrabus”, kuri divreiz nokļuvuši lielo plašsaziņas līdzekļu krustugunīs. Pirmo reizi – atklāšanas laikā („latviešu bārs krievu pilsētā”) un otrreiz – masu kautiņa dēļ pērnā gada maijā. Gan vienā, gan otrā gadījumā nekas labs par šo vietu netika pateikts.

„Es uzskatu, ka Daugavpils un Latgales kultūras telpā mēs paveikuši gana daudz,” atzīmē A. Faibusevičs, „pilsētas tēls un tās iedzīvotāju motivācija pašlaik daudzējādā ziņā ir atkarīga no milzīgā organizāciju skaita, jo īpaši no Daugavpils biznesa inkubatora un Tūrisma informācijas centra, kuru darbībai es uzmanīgi sekoju. Kādam ir jāraksta pilsētas aktuālā vēsture, kaut arī tas notiek sociālajos tīklos. Arī tad, ja tā ir neliela kafejnīca vai muzejs. Kultūras līmeņa un izklaižu ziņā mēs nekad nespēsim konkurēt ar Londonu, Varšavu vai Rīgu. Taču mums jādara kaut kas savs, unikāls.”

Bārs + restorāns

Pateicoties restorāna „34. Artilērijas restorāns” atklāšanai virs mūzikas bāra, „Artilērijas Pagrabu” īpašniekam tagad nav jāraizējas par apmeklētāju ēdināšanu. Lai klausītos mūziku un baudītu labus dzērienus, cilvēki iet uz pagrabu, bet, lai paēstu, -- uz restorānu. Restorāns nosaukts par godu Zemessardzes 34. artilērijas bataljonam, kura karavīriem šeit pienākas atlaides. Restorānā „34. Artilērijas restorāns” tiek īstenots projekts „ēdiens + dzīvā mūzika”. Restorānu atklāja 2017. gada martā, telpu platība ir 120 kvadrātmetri, tas uzreiz piesaistīja vietējās jaunatnes uzmanību.

Kā teica A. Faibuševičs, būtu lieliski, ja viņam un kolēģiem izdotos atvērt savu viesnīcu.

Nākotnes plāni

Bāra īpašnieks atzīst, ka pašlaik viņš un ģimene, kura palīdz biznesā, izvērtē, kā tieši jāstrādā „Artilērijas Pagrabiem” un restorānam. Visdrīzāk, tuvākajā nākotnē „Artilērijas Pagrabi” pāries no smagās mūzikas (metāls, pankroks) uz vieglākiem stiliem (džezs, folkmūzika, autordziesmas). Tas tiks darīts, nevis lai izdabātu modei vai personīgajai gaumei, bet lai uzlabotu skanējuma kvalitāti, jo pagrabu velves nav paredzētas pārāk skaļai skaņai.

„Mēs rīkosim koncertus retāk, taču tiem būs augstāka kvalitāte,” stāsta A. Faibuševičs, „viena vai divu koncertu nedēļā vietā būs 2—3 pārdomāti koncerti mēnesī. Visdrīzāk, tas nedaudz ietekmēs biļešu cenu, taču melomāni to noteikti novērtēs.”

Pašlaik mūzikas kluba komanda sapņo par jaunu vietu lieliem koncertiem, uz kurieni varētu uzaicināt jebkuru grupu. Lai gan pašreizējai vietai piemīt savdabīgs šarms un ir laba reputācija, nepietiekama platība un neadekvāta īres maksa neļauj attīstīt ideju. Kluba īpašnieks skumji atzīmē, ka, neskatoties uz iedzīvotāju aizplūšanu, nekustamā īpašuma un tā īres cenas Daugavpilī šī realitāte neietekmē.

„Ir labi, ja nekustamais īpašums pieder tev pašam,” secina A. Faibuševičs, „taču mūsu gadījumā tā nav. Es pašvaldības vietā subsidētu tamlīdzīgas iestādes vai kaut kā samazinātu īres maksu. Ēkām nav jāstāv tukšām un jāpūst – tajās jādarbojas cilvēkiem. Bet par kādu motivāciju lai runā, ja pēc 5—6 gadiem jūs var izlikt uz ielas? Šādi jautājumi jārisina pilsētas līmenī.”