Vēl tikai pirms dažiem gadiem par Daugavpils teātri varēja dzirdēt gana daudz ne visai glaimojošo atsauksmju, tostarp arī no pazīstamiem kritiķiem. Taču šogad tā aktieri, scenāristi un režisori izvirzīti rekordlielam Latvijas teātra gada balvas „Spēlmaņu nakts” nomināciju skaitam.
Par teātra attīstību, tā tēlu valsts mērogā un šova jēdzienu „Latgales Laikam” stāsta teātra valdes priekšsēdētājs, režisors Oļegs Šapošņikovs, kurš vada teātri jau sešus gadus.
Vietējās skatuves kāpumi un kritumi
Daugavpils teātra pirmsākumi meklējami XIX gadsimta vidū, kad pilsētā sāka darboties Krievu drāmas teātris. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pilsētā nodibināja latviešu drāmas teātri, kurš atradās bijušā dzelzceļnieku kluba ēkā. Taču teātra darbība pārtrūka Otrā pasaules kara laikā.
Piecdesmitajos gados teātris piedzīvoja „zelta desmitgadi” – šeit strādāja pasaulslavenais režisors Sergejs Radlovs, bet uz skatuves kāpa slavenie padomju aktieri. Šajā laikā tika atjaunota latviešu trupa, kura pastāvēja tikai četrus gadus – 1962. gadā teātri slēdza kā nerentablu. Savukārt teātra kārtējā atdzimšana notika astoņdesmito gadu beigās, kad Atmodas laikā tika uzņemti divi aktieru kursi latviešu un krievu trupā.
XXI gadsimta sākumā teātra lepnums bija bērnu izrādes, kuras iestudēja Vladimirs Dupaks, Mihails Mamedovs un Viktors Jansons. Šo režisoru darbi saņēma prestižas Latvijas dramaturģijas balvas. Pēc tam teātris pamazām sāka ieslīgt stagnācijā, ko izraisīja gan telpu remonts (2007—2009), gan ekonomiskā krīze. 2011. gada augustā par teātra direktoru kļuva Romāna Viktjuka audzēknis, režisors Oļegs Šapošņikovs. Šajā laikā sākās smagais, taču straujais ceļš no stagnācijas pretī drosmīgiem eksperimentiem, ko diktēja mūsdienu sabiedrības vajadzības.
Konservātori un talanti
Oļegs Šapošņikovs bez īpašas sajūsmas raugās uz nominantu rekordu (desmit 2017. gada „Spēlmaņu naktī”. Viņaprāt, daudzos aktieru un citu radošu cilvēku sasniegumus aizēno Daugavpils teātra, kā arī visas pilsētas tēls. Viedokli par iestudējumiem, lai cik tie arī būtu veiksmīgi, pirmām kārtām rada vietējās publikas konservatīvisms un varturu gaume.
„Dejotājs Konstantīns Zaics, režisors Georgijs Surkovs un citi savas mākslinieka gaitas sāka uz mūsu skatuves. Padomājiet – kad Konstantīns pie mums veidoja visneiedomājamākos špagatus (izrāde „Dāmu paradīze”), mūsu skatītāji palika vienaldzīgi. Savukārt, kad mēs to rādījām Rīgā, publika mums veltīja ovācijas,” stāsta režisors.
Teātra vadītājs atzīst – teātrim iezīmējies savs individuālais ceļš, kuram Latvijā nav analogu. Šis ceļš izpaužas kā gatavība eksperimentēt, rūpīgs darbs uz mazajām skatuvēm, darbošanās plastikas teātra jomā un muzikāli dramatiskais novirziens.
„Mūsu iestudējumus nosaukt par „šovu” var tikai tie, kas neko nesaprot no mūsdienu teātra,” uzsver O. Šapošņikovs, „diemžēl Daugavpils nav tikai konservatīva, bet arī informatīvi atpalikusi, tai nav priekšstata par to, ko pašlaik iestudē uz Eiropas un Krievijas skatuvēm.”
O. Šapošņikovs atzīmē, ka XXI gadsimta skatītājs prasa vairāk patiesuma, tāpēc Šekspīra iestudējums klasiskajā variantā izgāztos. Savukārt, tā pati fabula mūsdienīgā izpildījumā spēj izraisīt plašu pārdzīvojumu gammu. Un to lieliski apliecina pārdoto biļešu skaits – „Hamlets” režisores Lucinas Sosnovskas iestudējumā ir populārākā izrāde Daugavpils teātrī.
Teātris – tie ir cilvēki
Teātri ne veltī dēvē par „dzīvu organismu”. Šeit ir cilvēki, kuri rada uz skatuves, un tie, kuri šo skatuvi nepieciešamības gadījumā remontē. Virzībai uz priekšu īpaši svarīgi ir jaunie aktieri.
2014. gadā Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolā Saules skola ieviests divgadīgs aktieru kurss. Šī ideja vairākkārt tika kritizēta, bet rezultāts izrādījās lielisks – jaunie aktieri pavēra teātrim jaunas iespējas.
„Diemžēl ne pilsēta, ne valsts ne ar centu nav mums palīdzējusi jauno aktieru mācīšanā,” sūkstās Oļegs Šapošņikovs, „teātris šos divus gadus iznesa uz saviem pleciem. Taču tā bija lieliska pieredze.”
Pēc diviem mācību gadiem Saules skolā teātra rīcībā nonāca seši jaunie aktieri (iestājās desmit cilvēki), trīs no viņiem jau ir štatā, pārējie ir tuvu tam, lai iekļautos teātra saimē.
Dažādību teātra dzīvē ienes tie, kuri sūta savus scenārijus, turklāt tas notiek gandrīz ik mēnesi.
„Mums bieži piedāvā iestudēt pasakas un stāstus, taču vairākums rakstnieku atsūta nekam nederīgus darbus. Cilvēki cenšas uzspiest teātrim savu sāpi, personīgās problēmas, kuras nevienu neinteresē. Citi cenšas sekot aktuālām tēmām un rakstīt par bēgļiem, terora aktiem, sociālo spriedzi. Taču tas viss izrādās ļoti virspusējs,” saka O. Šapošņikovs.
Direktors skaidro – teātris nenodarbojas ar lugu atlasi, kā tas bija padomju laikos. Teātrim nav savu režisoru – šeit visi ir viesrežisori. Tāpēc tagad visiem rakstītājiem ir prātīgāk sūtīt scenārijus tieši inscenētājiem, kuriem der šo darbu tematika.
Mierīgs skats uz rītdienu
2016./2017. gada sezonā teātra apmeklētība bija 83%, kopējais apmeklētāju skaits ar katru gadu pieaug. Taču finansējuma jautājums joprojām ir aktuāls.
Daugavpils teātri finansē Kultūras ministrija, savukārt Daugavpils dome sniedz atbalstu tādā apmērā, kādā ieinteresēts konkrēts politiskais spēks, atzīmē direktors. Pašvaldības līdzekļi tiek tērēti tikai saimnieciskām vajadzībām, tos nekad nenovirza darba algu vai honorāru izmaksāšanai.
Tiem, kuriem labi zināmas teātra problēmas, ir sāpīgi, ka Daugavpils ir apdalīta, arī piešķirot palīdzību Latvijas teātriem. Kā apgalvoja Oļegs Šapošņikovs, valsts piešķirtā finansējuma starpība Daugavpils teātrim (pēdējā pozīcija sarakstā) un priekšpēdējai vietai Kultūras ministrijas sarakstā ir aptuveni 300 tūkstoši eiro.
„Tā ir ļoti liela starpība un tā netiek izlīdzināta. Manuprāt, patiesībā tas ir politiskās gribas jautājums,” skaidro režisors.
Stāstot par nākotnes plāniem, O. Šapošņikovs atzīstas – teātris nevar strādāt tikai kādas vienas idejas līmenī. Tāpēc Daugavpils teātris netaisās atteikties no tradicionālajām formām, bet turpmāk plāno eksperimentēt vēl drosmīgāk.
„Pašlaik mēs sākam darbu pie plastikas iestudējuma „Kur prāts, tur nelaime” pēc Aleksandra Gribojedova darba motīviem, bet vēlāk iestudēsim Borisa Akuņina lugu „Kaija”, kas būtībā turpina Čehova klasiska darba notikumus. Tā būs ļoti jūtīga, bet provokatīva spēle ar klasiku,” sola O. Šapošņikovs.
