Mūsdienu pasaulē „grafiti” jēdziens tiek traktēts ļoti plaši. Šī ielu mākslas veida saknes meklējamas klinšu zīmējumos, bet mūsdienās šādi darbi ir sastopami pat respektablos muzejos. Grafiti ienāca Eiropā no ASV un dažos gadus desmitos pārstāja būt par „huligānu mākslu”.
Grafiti var atrast gandrīz visās Latvijas pilsētās, turklāt daži uz sienām un žogiem atstātie zīmējumi un uzraksti ir lielisks kontrasts, spilgts plankums uz guļamrajonu pelēcīgās arhitektūras fona. Taču, neskatoties uz to, joprojām nav izskausta vēlme uzrakstīt pāris nepieklājīgu vārdu vai uzzīmēt dažus piedauzīgus zīmējumus, un par to draud sods. Piemēram, ja grafiti zīmējums izveidots uz arhitektūras pieminekļa, māksliniekam var tikt uzlikts sods 350—370 eiro apmērā.
Pašlaik viens no pieredzējušākajiem un zinošākajiem Daugavpils grafitistiem ir Edgars Losinskis (Edgars Largo). „Latgales Laikam” viņš pastāstīja par grafiti kustības Daugavpilī pagātni un tagadni.
No dejām – pie grafiti
Līksnas pagasta Paukštu sādžā dzimušais Edgars ir spilgts piemērs tam, ka cilvēkam nekad nav par vēlu pārskatīt savas dzīves mērķus. Viņš izmācījās par dzelzceļnieku, jo tā gribēja vecāki, taču, dažus gadus nostrādājis „uz sliedēm”, saprata, ka vēlas nodarboties ar mākslu. Pašlaik Edgars studē Daugavpils Universitātē un attālināti strādā dizaina studijā Rīgā.
Edgara radošais ceļš sākās nevis ar audeklu un paleti, bet ielu dejām. Deviņdesmito gadu vidū un divtūkstošo sākumā populārais breiks aizrāva daudzus Daugavpils puišus, un Edgars bija viens no viņiem. Dejotāji aizrāvās ar grafiti stila zīmējumiem un repu. Tieši tad uz Daugavpili atbrauca Rīgā populārais dejotājs un mākslinieks Vadims Meikšāns („Krys”).
„Pirms tam ar krāsu baloniņiem mūsu pilsētā zīmēja tikai futbola līdzjutēji,” smejas Edgars, „taču tas, ko mēs redzējām pie rīdziniekiem, atstāja uz mums visiem ļoti spēcīgu iespaidu. Pēc tam katrs pamazām sāka iet savu ceļu. Kāds izvēlējās mūziku, kāds – dejas, bet es – grafiti.”
Trīs "viļņi"
Reps, breiks un grafiti – šie ielu mākslas novirzieni ir hiphopa subkultūras elementi. Hiphops izveidojies ASV, Ņujorkā, Dienvidu Bronksā 20. gadsimta 70. gados, afroamerikāņu un latīņamerikāņu jauniešu vidū. Mūsdienu kultūras pētnieki runā par hiphopa „trim viļņiem”, intereses pieaugumu un mazināšanos par šiem pašizpausmes veidiem visdažādākajās planētas vietās.
Vairums Latvijas grafitistu ir „otrā viļņa bērni”, kurš iekaroja jauniešu sirdis gandrīz uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma. Mūzika, dejas un zīmējumi uz sienām kļuva par savdabīgu protestu pret pelēko ikdienu un sabiedrības nesakārtotību.
„To, kuri interesējās un dzīvoja mākslai, bija diezgan daudz,” atceras E. Losinskis, „taču vēlāk, pēc iestāšanās ES, daudzi aizbrauca uz Eiropu. Taču arī tagad pilsētā ir savi talanti – Romāns un Aleksandrs Marinohas, Edgars Ļuļs, Saules skolas audzēkņi.”
Pašlaik Daugavpilī grafiti biežāk top nevis stihiska radošuma vai huligānisma rezultātā, bet kā ieplānoti un pārdomāti projekti. Lielākās grafiti galerijas radušās, pateicoties vācu biedrības „Erfolg” pūlēm. Pirmā no tām tapa pie attīrīšanas iekārtām Daugavas ielā, otra – Lāčplēša ielā aiz autoostas, trešā – Jelgavas ielā, pie stadiona „Celtnieks”. Edgars Losinskis, kurš pārstāv mākslinieku asociāciju „TempArt”, ir šo un daudzu citu projektu dalībnieks un mākslinieciskais kurators.
Pilnu rakstu lasiet 8.septembra numurā.
