Bērnībā daudzi no mums ir spēlējuši rotaļu „Aklās vistiņas”, kad aizsietām acīm dalībnieki meklē viens otru. Toreiz tas šķita aizraujoši, jo zinājām, ka jau pēc mirkļa apsējs tiks noņemts, un atkal viss būs savās vietās. Taču daugavpilietim Aleksejam Korsakam nākas sadzīvot ar šādu „apsēju” jau ilgus gadus, mācoties uz dzīvi raudzīties ar sava uzticamā pavadoņa – labradoru meitenes Tikkas -- acīm.
Aklums nav šķērslis
Saulainā rudens rītā dodamies ar Alekseju un viņa pavadoni nelielā pastaigā līdz Stropaka ezeram, kur viņi mēdz pavadīt laiku. Tikka, iesieta īpašā pavadiņā, uzmana, lai saimnieks spertu soļus pareizajā virzienā. Viņš tai dod komandas somu valodā, ko saprot tikai abi vien. Aleksejs skaidro, ka Tikka sākotnēji gatavota dienestam Somijā, taču labdarības ceļā nonākusi pie viņa.
Pirms gada Aleksejs veicis kārtējo acu operāciju un nu varot saskatīt vismaz 15% no tā, ko redz citi. Taču pirms tam piecus gadus viņš pavadījis pilnīgā tumsā. „Vismaz savu suni es redzu, arī tos bērzus ezera otrā krastā, bet redzes leņķis ir ļoti šaurs,” skaidro Aleksejs. Viņš stāsta, ka redzes problēmas bijušas kopš bērnības, taču, iespējams, tieši aizraušanās ar sportu situāciju pasliktināja.
Jaunībā viņš aizrāvies ar peldēšanu un vieglatlētiku, tad ar airēšanas sportu. 32 gadu vecumā kļuva pilnīgi akls, taču tas viņam netraucēja gūt panākumus sportā. 2013. gadā paralimpiskajās spēlēs ASV pasaules čempionātā airēšanā telpās 1000 metru distancē neredzīgo grupā Aleksejs ieguva trešo vietu. Gadu iepriekš ieguva sudrabu Eiropas čempionātā, ieguvis arī virkni godalgu Latvijas mēroga sacensībās.
Pirms diviem gadiem kopā ar Tikku viņš piedalījās Lattelecom Rīgas maratonā, kur skrēja 5 km distanci. Viņš bija pirmais neredzīgais Latvijā, kas nolēmis pieveikt šo distanci. Tādejādi Aleksejs vēlējās motivēt neredzīgus cilvēkus būt aktīvākiem.
Kopumā viņš pārcietis 11 operācijas. Ārsti piekodināja mest mieru lielajam sportam, jo fiziska slodze slikti ietekmē redzi, tāpēc tagad Aleksejs pievērsies nūjošanai.
Dzīves laikā puisis paguvis pastrādāt dažādus darbus – iemācījies klūgu pīšanu un kļuvis par amata zelli, mācījis klūgu pīšanu patversmes bērniem, bija sporta zāles pārzinis, airēšanas instruktors bērniem-invalīdiem. Vēl pirms zudusi redze, iestājies Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā vājredzīgo kursā un izmācījies par masieri. Kopā ar biedru Daugavpilī atvēra masāžas kabinetu, taču pietrūcis stabilitātes, tāpēc Aleksejs pagaidām pieņēma masiera darba piedāvājumu sanatorijā Jūrmalā, bet dzimto pilsētu apciemo nedēļas nogalēs.
Pilnu rakstu lasiet 22.septembra numurā.
