„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 6. maijs
Pirmdiena
Didzis, Gaidis
+7.1 °C
apmācies

Marija Žaļuka par likteni nesūdzas

Anatolijs Krilovs

Vēl pirms dažiem gadiem tumšajos ziemas vakaros šī raksta varone sveces gaismā lasīja pasakas mazajam dēlam, dzēra ūdeni no peļķes, mazgājās ārā un iztika ar 100 latiem gadā. Tagad Marija Žaļuka strādā, būvē jaunu māju, kopj saimniecību un kaļ nākotnes plānus.

Cīnījās pa dzīvi, kā spēja

Krāslavas novada Kalniešu pagasta iedzīvotājas Marijas dzīve strauji mainījās pēc tam, kad par viņas smago dzīvi uzrakstīja avīze „Latgales Laiks”. Izdevuma vadība toreiz neaprobežojās ar tukšu līdzcietību, bet sniedza Marijai reālu palīdzību, uzdāvinot velosipēdu, televizoru un daudz ko citu. Marijai sāka palīdzēt arī cilvēki no visas apkārtnes un daudzām Latvijas pilsētām, kurus aizkustināja viņas neparastais dzīvesstāsts. Vieni sūtīja vēstules un atklātnes, paužot tajās atbalstu, citi – naudu, bet pagasta iedzīvotāji un kaimiņi atbalstīja ar pārtikas produktiem, apģērbu un sadzīves priekšmetiem.

Reiz Marija Žaļuka, nolēmusi dzīvot patstāvīgi, pameta vecāku māju. Šajā laikā jau bija pārtraukti sakari ar likumīgo vīru viņa agresīvās uzvedības dēļ, Marija negaidīja no viņa palīdzību un, nonākusi tukšā laukā, kur nebija ne mājas, ne kādu citu būvju, skaidri apzinājās, ka tagad jāpaļaujas tikai uz sevi. Bija jāaudzina dēls Mihails, kurš tobrīd bija pavisam mazs.

Marija vienā mirklī nokļuva skarbajā realitātē. Iztiekot, ar to, kas bija, un priecājoties par jebkuru, pat pavisam mazītiņu ienākumu, viņa par sevi nedomāja. Galvenais bija bērns, kuru vajadzēja paēdināt un sasildīt. Sākumā apmetās būdiņā, kas atgādināja šķūni, un absolūti nebija piemērota dzīvošanai. Vēlāk, paņēmusi bankā 250 latu kredītu, viņa nopirka vagoniņu un pamazām sāka iekārtoties. Naudas trūka, lai gan patiesības labad jāsaka – tās nebija nemaz. „Es vācu sēnes un ogas, pārdevu tās. Dažkārt aizeju uz mežu ar zīdaini, nolieku viņu zālītē, bet pati ieklausos, vai neraud…” Marija stāsta un norauš asaru. Pēc skata trausla, dzīvespriecīga un pievilcīga, bet vienlaikus ļoti stipra un neatlaidīga sieviete, kura savā mūžā piedzīvojusi tik daudz, ka daudziem citiem nebūtu spēka to izturēt.

Ilgu laiku Marija kopā ar Mišu dzīvoja bez elektrības, petrolejas lampa tika uzskatīta par greznību, tāpēc izmantoja sveces. Piecu gadu laikā viņa spēja nopirkt dēlam labi ja kilogramu ledeņu: „Es iemācījos novērtēt sīkumus, kuriem cilvēki parasti nepievērš uzmanību,” saka Marija, kura brīnās, kā cilvēki, kuriem ir visas iespējas, var sēdēt klēpī saliktām rokām.

Marijas atzīstas, ka cīnījās par dzīvi gluži kā karā – līdz asinīm, laužot nagus, taču nevienam nedarīja pāri un nerīkojās pēc principa „par katru cenu”. Nevar būt ne mazāko šaubu par to, ka Marija, pametusi visu, nedomājot, steigsies palīgā nelaimē nokļuvušam cilvēkam. Taču viņa nav no dzelzs, un Mariju liktenis ir savedis ar labestīgiem un atsaucīgiem cilvēkiem. Viens no viņiem – Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks. Pateicoties viņam, vagoniņā tika ievilkta elektrība.

Pilnu rakstu lasiet 22.septemra numurā.