Marka Rotko mākslas centrs, kuru pirms četrarpus gadiem atklāja atjaunotajā artilērijas arsenāla ēkā, tagad ir viena no pilsētas vizītkartēm. Par spīti kritikai un skepticismam, dažos gados pilsētnieku attieksme pret šo objektu ir būtiski mainījusies. Uzturēt centra augsto līmeni nav viegli, taču tas ir tā vērts.
Kā klājas mākslas centram, kā tiek rasts finansējums un kas notiks ar projektu „Martinsona māja”, avīzei „Latgales Laiks” pastāstīja direktors Aleksejs Burunovs un viņa vietnieks Māris Čačka.
Atvest mākslu arī ir māksla
Ikviens centra apmeklētājs redz divu pušu darba rezultātu, pirmām kārtām, protams, tas ir mākslinieku devums, un tikai pēc tam, lielākoties neredzams, toties ļoti svarīgs ir izstādes veidotāju darbs. Gleznu un skulptūru radīšana ir katra mākslinieka personisks noslēpums, savukārt galerista darba process vienmēr ir detalizēti pārdomāts un ļoti akurāts.
Lai atvestu darbus no citiem muzejiem un valstīm, centram pastāvīgi jāmeklē līdzekļi to apdrošināšanai. Jo slavenāks autors, jo vairāk naudas nepieciešams dokumentu noformēšanai. Piemēram, pagājušajā gadā Marka Rotko oriģinālu apdrošināšana un citi darbi izmaksāja aptuveni 50 tūkstošus eiro. Pamatizdevumus, par laimi, kompensē Valsts kultūrkapitāla fonds. Taču pasaulē ir arī cita prakse – valsts apdrošināšanas garantija nacionālajām kultūras iestādēm.
„Priekšlikums tika iesniegts Kultūras ministrijā vēl pirms mākslas centra atklāšanas,” stāsta Māris Čačka, „mēs runājām gan ar Ministru prezidentu, gan Latvijas Valsts prezidentu. Taču lēmums par valsts garantijām atkarīgs no dažādu personu politiskajām interesēm.”
Valsts garantiju jautājumu aktīvi risina topošais Latvijas laikmetīgās mākslas muzejs, kuru atklās 2021. gadā. Ja Rotko centram un citām lielām izstāžu zālēm izdotos realizēt valsts garantiju ideju, mums pavērtos jauni horizonti. Tādējādi sarīkot gadā piecdesmit izstādes un piecus simpozijus būtu daudz vienkāršāks uzdevums, bet ietaupītos līdzekļus varētu izlietot dažādiem interesantiem projektiem.
Savukārt tagad, lai mākslas darbus atvestu uz Daugavpili, vajadzīga liela meistarība, turklāt runa nav tikai par dokumentu kārtošanu.
„Braucot pa ceļu no Rīgas uz Daugavpili, mēs jūtam katru tā nelīdzenumu, kurš var sabojāt trauslos eksponātus,” saka M. Čačka, „tāpēc, lai Latgalē varētu attīstīties kultūra, jādomā arī par ceļiem, labu infrastruktūru. Ātrāk un drošāk – lūk, par ko jādomā, runājot par kultūru un tūrismu.”
Daugavpils cietokšņa sirds
Rotko centra attīstība ir tieši saistīta ar visa Daugavpils cietokšņa izaugsmi. Tāpēc centra vadība lielu prieku sagādā jebkurš jauns pasākums. Aleksejs Burunovs un Māris Čačka atzīst, ka, piemēram, vēsturisko tērpu salona „Atmiņu lāde”, keramikas laboratorijas un Pirmā pasaules kara muzeja „Pie komandanta” atklāšana ir lielisks risinājums tūristu piesaistīšanai.
„Mēs pastāvīgi domājam par to, kā piesaistīt cilvēkus no tālienes,” atzīmē M. Čačka, „lielie burti „Rothko” uz cietokšņa vaļņa, spoku zirga skulptūra, nesenā Edvarda Munka gleznas izstādīšana – jārūpējas, lai par cietoksni un mūsu centru zinātu ne tikai Daugavpilī.”
Pirms atklāšanas centram, kuru būvēja tostarp arī par ES līdzekļiem, tika izvirzīts uzdevums – piecus gadus ik gadu apmeklētāju skaits nedrīkst būt mazāks par 90 tūkstošiem cilvēku. Šo latiņu centrs pārvar bez īpašām pūlēm, izraisot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vadības sajūsmu.
Atbildot uz jautājumu, kā mākslas centrs varētu ietekmēt uz lielu cietokšņa teritorijas daļu, kas joprojām ir pamesta novārtā, A. Burunovs un M. Čačka min darbus, kuri top regulārajos keramiķu un tēlnieku simpozijos. Tā kā cietoksnī atrodas Valsts policijas Latgales reģiona pārvalde, šeit var uzstādīt skulptūras, kuru drošību garantē videonovērošanas kameras.
Par to, ka cietoksnī vēl bezgala daudz darba, daiļrunīgi liecina tas, ka šeit nav viesnīcas un atsevišķa sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma (restorāns „Arsenāls” pastāvīgi slēgts, jo tur apkalpo dažādas svinības). Šie faktori būtiski ietekmē arī tūristu motivāciju, kuri plāno apmeklēt Rotko centru.
Martinsona māja
Pašlaik mākslas centram intriģējošākais ir izcilā Daugavpils keramiķa Pētera Martinsona muzeja projekts. „Martinsona māju” paredzēts atklāt pēc 2—3 gadiem pulvera noliktavas ēkā, kas atrodas iepretim centram. Šis muzejs taps Latvijas un Krievijas sadarbības programmas ietvaros.
„”Martinsona mājas” tehniskā dokumentācija jau ir sagatavota,” stāsta Aleksejs Burunovs, „kad projekts būs īstenots, bijusī pulvera noliktava kļūs par Rotko centra piekto izstāžu sektoru.”
Ieplānots pilnībā pārveidot pulvera glabātavu (pastāvīgā ekspozīcija), un cietokšņa septīto bastionu (mainīgā ekspozīcija), kā arī labiekārtot apkārtējo teritoriju, izveidojot tajā skulptūru dārzu. Tas atslogos Rotko centra fondu glabātavu, kurā pašlaik ir aptuveni 1500 dāvinātu vai simpozijos tapušu darbu.
„Tāpat kā gadījumā ar mākslas centru, veidot izstādes un iegādāties mēbeles nāksies jau būvdarbu laikā,” uzsver direktors, „Marka Rotko centrā viss tiek darīts laikus un plānots pusotru gadu uz priekšu. Tas ir mūsu ierastais darba ritms.”
Uzziņai
Rotko centra apmeklētāju skaits
- 2013. gads (no 24. aprīļa) – 68 000
- 2014. gads – 103 000
- 2015. gads – 91 000
- 2016. gads – 103 000
Pēteris Martinsons (1931—2013) – mākslinieks un keramiķis, dzimis Daugavpilī. Pēc izglītības arhitekts, jaunībā aizrāvās ar mālu un jau viņa pirmajām izstādēm bija lieli panākumi. Piecdesmit radošās darbības gados P. Martinsons piedalījies izstādēs visā pasaulē un atstājis ievērojamu radošo mantojumu.
