Augusta beigās Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā rezidencē pasniedza ikgadējo Ata Kronvalda balvu septiņiem Latvijas skolotājiem. To saņēma arī Daugavpils Krievu vidusskolas–liceja ķīmijas skolotāja Irina Halatina, kura pastāstīja „Latgales Laikam” par savām mācīšanas metodēm.
Zinātni ir jāsaprot
Irina Halatina uzskata, ka viens no viņas pedagoģiskos panākumus veicinošiem faktoriem ir atsaucība: „Es pastāvīgi veltu bērniem uzmanību, man nav grūti pastāstīt to, ko zinu, gan starpbrīdī, gan pēc stundām. Es vienmēr atbildu uz visiem viņu jautājumiem.” Pedagoģe uzskata, ka bērni jāmudina domāt, pat ķīmijas eksperimentu laikā viņa nevis vienkārši tos rāda, bet lūdz analizēt visu procesu, to vispusīgi pārdomāt. Par savu darba principu viņa teica: „Es uzplijos viņiem ar jautājumiem!”
Irina atzīst, ka ir spontāns cilvēks. Viņai patīk stundās improvizēt, strādāt ar dzīvē redzētiem piemēriem, pasniegt materiālu, izmantojot salīdzinājumus, asociācijas. Piemēram, metāliskie elementi ir gluži kā vīrieši, kuri viegli atdod savus elektronus, bet nemetāliskie – sievietes, kuras visu saimnieciski savāc.
Irinas Halatinas darbs pierāda, ka ķīmijas mācīšanās var būt aizraujoša. „Darbs man sniedz visu, ko esmu vēlējusies. Man vienmēr ir patikusi māksla, teātris – tagad man katru dienu ir pilna klase, vienmēr – viena aktiera teātris, viss mans artistiskums ir realizējies skolā,” smejas Irina. Viņasprāt, jebkura situācija, kas izveidojas stundā, var palīdzēt priekšmeta apguvē, tostarp arī laba humora izjūta.
Taču Irina uzsver, ka ķīmija ir sarežģīta un nopietna zinātne, un tās pamati ir jāzina. „Bērnam ir jāsaprot, ka priekšmetā ir jāorientējas, nevis vienkārši jāpaskatās un jāizlasa internetā. Kaut vai tāpēc, lai kvalitatīvi nošpikotu,” joko Irina.
Ķīmija Latvijā
Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā nav lielas dabīgo izrakteņu daudzveidības, kuri varētu nest valstij peļņu. „Nav izrakteņu, toties ir gudri cilvēki. Ja mums kaut kā nav, mums tas jāiegūst ķīmiskā ceļā,” saka Irina, „gan padomju laikos, gan tagad ķīmija Latvijā ir augstā līmenī un ar Latvijas ķīmiķiem var lepoties.”
Irina uzsver, ka valsts ir ieinteresēta zinātnes attīstībā, un skolā, viņasprāt, tā labā daudz kas tiek darīts. Liela loma ir finansiālajam jautājumam, taču ir arī citas problēmas. Pedagoģe runā par bērnu lielo slodzi skolā, tāpēc palielināt stundu skaitu nav reāli, lai gan vairāk prakses nenāktu par sliktu, jo zinību apgūšana caur praksi ir rezultatīvāka, taču divu stundu nedēļā tam ir par maz. Irina sarunas laikā vairākkārt uzsvēra, ka mūsdienās bērniem mācīties ir daudz grūtāk.
Savu dzīvi ar ķīmiju saistījuši tikai daži viņas audzēkņi, vairāk ir tādu, kuri pievērsušies medicīnai vai fizikai. Taču visi atzīmē, ka ķīmijas mācīšanās skolā palīdzējusi dzīvē.
Pilnu rakstu lasiet 26.septembra numurā.
Jeļena Čursina
